Tieši.lv Tieši tas, kas vajadzīgs.
Jau iepriekš ziņojām, ka 17. novembrī, mūžībā devās Nacionālā teātra aktrise Helga Dancberga. 22. novembrī tuvinieki un draugi atvadījās no Helgas, guldot viņu zemes klēpī.
Pēc skumjā notikuma sociālajā vietnē atgvadu vārdus uzrakstījusi Helgas vedekla Linda.
Linda raksta:
Mana vīra māte Helga man mēdza zvanīt tad, kad viņai gribējās parunāties un vajadzēja kādu, kam ir laiks klausīties, jo viņai patika runāt daudz un emocionāli. Viņai interesēja gan jaunākie sasniegumi medicīnā un notikumi politikā, gan Trampa prezidentūra, gan vides tīrība, gan rūpes par dzīves pabērniem un ticību. Protams, dažreiz viņa runāja arī par teātri, bet ļoti bieži – par LIELAJIEM dzīves jautājumiem un to, kas būtu jādara, lai Latvijā ikvienam klātos labāk. Jo Helga bija pārliecināta, ka to zina un bija gatava runāt ar politiķiem un varasvīriem, lai pateiktu, kā atrisināt visas nebūšanas. Viņa daudz sapņoja ne tikai par ideālu valsti, bet arī par ģimenes māju Jūrmalā, kur katram bērnam un mazbērnam būtu sava istabiņa, un kala plānus, kas būtu jādara, lai to visu īstenotu.
Tajos īsajos mirkļos, kad man izdevās kaut ko iestarpināt viņas sacītajā, es mēdzu teikt tādas šķietami nomierinošas frāzes – tāda ir dzīve vai tādi ir likumi, cilvēki ir dažādi, tā ir pieņemts, tādi noteikumi. Visbiežāk šie vārdi Helgu nebūt nenomierināja, un viņa mēdza spuroties, ka nav kā visi un negrib darīt kā parasti vai kā pieņemts. Viņā bija tāds kā spīts, protests un ideālisms vienlaikus. Viņa vēlējās cīnīties, un bieži to darīja, pārkāpjot likumus un noteikumus, šad tad no vienas lietas strauji metoties pie citas, kaut ikdienā visvairāk vēlējās, lai mājās būtu kārtība – katrai bildītei ir savs rāmītis un katrai krīzītei – savs plauktiņš, lai viss pa rokai un sasniedzams uzreiz – gan lietas, gan tuvie cilvēki.
Lai kāda arī būtu bijusi sarunas tēma, parasti mūsu sazvanīšanās noslēdzās ar kādu atmiņu pērli par viņas bērnu vai mazbērnu sacīto vai izdarīto, un ar gadiem šie stāsti pārveidojās un auga, nemanot pārtopot leģendās. Tā arī mūsu bērni tagad zina leģendas par to, ka Krists nekad nemeloja un vienmēr aizstāvēja māsas, kā Rēzija gāja uz veikalu un nopirka visu citu izņemot vajadzīgo, bet Dana vienmēr ir bijusi prātīga un varējusi spēlēties stundām pat tikai ar vienkāršu striķīti. Tieši šo stāstu dēļ mūsu bērni vienmēr atcerēsies, ka ome aizvedusi Voldemāru uz skolu pidžamā, Marija Nacionālā teātra režisoram aizrādījusi, ka no smēķēšanas ātri mirst, Jēkabs zinās, ka lai būtu skaists, jāēd medus, bet Dāvids ar Lūkasu, pat nemākot krievu valodu, pratīs noskaitīt krievu alfabētu. Šādu stāstu ir daudz.
Bet mana vīramāte bija viena, un pati par sevi ir leģendāra, jo bija tik neparasta. Lai viņai tagad vesela mūžībā kopā ar Debesu tēti visu piedzīvoto pārrunāt!
