Home / Latvijā / ”Meklēju labu audžuģimeni savam 13 gadus vecajam dēlam” – milzu popularitāti gūst kādas latvietes “sludinājums” Facebook

”Meklēju labu audžuģimeni savam 13 gadus vecajam dēlam” – milzu popularitāti gūst kādas latvietes “sludinājums” Facebook

Savu ‘sludinājumu’ viņa iesāk skaļi: ”VĒSTULE POTENCIĀLAJIEM AUDŽUVECĀKIEM!!!” Milzu popularitāti guvis kādas sievietes Facebook ieraksts, kurā viņa meklē labu audžuģimeni savam dēlam. Pieredzes stāsts ir visai skarbs, taču necerēti daudzi lasītāji, pēc iepazīšanās ar uzrakstīto, atzīst, ka gaida nākošo daļu! Tikpat daudz ir to cilvēku, kuri šo stāstu vēlētos nodot amatpersonām… Kungiem jau nav laika ieklausīties,kā jūtas un dzīvo šādas ğimenes. Nenovēlu to nevienam. Bet brīžiem gribētu Barčai va Pabrikam iedot pieskatīt śādus bērnus. Tas tik ir stāstiņš! Smiekli caur asarām. Nebrīnīšos, ja drīz lasīsim citos portālos. Taču nekavēsimies pārāk ilgi pie komentāriem!

Lūk arī pats stāsts:

VĒSTULE POTENCIĀLAJIEM AUDŽUVECĀKIEM!!! Meklēju labu audžuģimeni savam 13 gadus vecajam dēlam!!! Latvijas Republikas Labklājības ministrija un Jānis Reirs sola samērā labu atalgojumu (vidēji 860 eiro mēnesī), un 500 eiro vienreizējo pabalstu mājokļa iekārtošanai. Zēns ir padevies tīri glīts, bet nu tā īpašā kopšana ”pavisam nedaudz” mani ir nogurdinājusi, jo visus 13 gadus esmu viena pati par viņu rūpējusies. Neslēpšu, to īpašās kopšanas pabalstu mēs noēdām, nomaksājām rēķinus, pirkām medikamentus, apģērbu, (pastiprinātā kārtā, jo zēns mēdz drēbes plēst, grauzt),pa retam kādu ruma pudeli nopirku(sev, profilaksei) un droši vien, neizmantojām to naudu pēc nozīmes. Ko nu tur baigi slēpt, un potenciālajai audžuģimenei varu atklāt dažas sīkas nianses par zēna slimības īpatnībām. Reizēm zēns ir pati saulīte – sēž un smejās, čamdot savas čaukstošās rotaļlietas (viņš nespēlējās ar tām, jo diemžēl neredz), un šīs dienas ir mūsu laimīgās dienas. Kādreiz, kad gatavoju pusdienas, kuras nopirktas par īpašās kopšanas pabalsta naudu, gadās palaist garām ļoti svarīgu momentu – kad puika kārtīgi pieliek pamperu. Tad pusdienu smarža mēdz sajaukties ar kaku smaržu, bet tā ir vismazākā skāde, jo lielā skāde ir tā, ka zēns var to kaku izrakāt no pampera un … iesmērtēt matos, gultā, ai, nu ko tur izskaistināt – īsāk sakot – viss ir sūdos. Pusdienas paliek pusgatavotas, un es stiepju savu 13 gadus veco dēlu uz vannu. Jā, jā, stiepju, jo pats viņš nestaigā nemaz, un pacēlāju esmu redzējusi tikai filmās. Tad salīkusi 5 līkumos, mazgāju, beržu un ko tik vēl nedaru, lai bērnu nomazgātu tīru. Tikmēr, visi logi ir atvērti uz maksimumu, lai ātrāk izvēdinātu māju no ne visai tīkama aromāta, lai gan, arī pie tā ar laiku pierod. Arī kakas uz sienām nav tā lielākā problēma, jo saņemu tak īpašās kopšanas pabalstu, un varu atļauties nopirkt jaunas tapetes. Man šķita, ka lielākā problēma ir tā, ka zēna slimības īpatnība ir tāda, ka viņš var diennaktīm iztikt BEZ miega. Sākumā bija ļoti grūti, bet arī pie negulētām naktīm pierod (lieliska iespēja izlasīt kādu feinu grāmatu, kuru ar var nopirkt par dēla invaliditātes pabalstu). Pa šiem gadiem esmu nopirkusi ļoti daudz labu grāmatu, tikai bieži, tās lasot, acis krīt ciet. Taču, šai problēmai ir ļoti labs risinājums – vismaz 4 pamatīgi stipras expresso kafijas krūzes, puslitra tilpumā (kafija, starp citu, nomāc apetīti, un tas arī ir ļoti pozitīvi, īpaši sievietēm, kuras seko līdz savam svaram). Ļoti ekonomiski ir tas, ka zēns nestaigā – apavi netiek novalkāti, atšķirībā no drēbēm, kuras tiek plēstas. Taču plēš viņš tikai kreklus (ar pogām labāk nepirkt, jo tās viņš norij). Ziemā bērnu ļoti reti vajag vest ārā, jo, lai kā nu tur nebūtu, tomēr uzskatu, ka ja ārā ir zem 10 grādiem auksts, rokas puikam dikti salst ( cimdi viņam arī ārkārtīgi garšo). Bet ir viens BET! Potenciālajai audžuģimenei noteikti vajadzēs apsvērt aukles/asistenta algošanu, ja vien neplānojat dzīvot tikai 4 sienās, neapmeklēt ārstus, frizieri u.t.t. Aukles, par šāda bērnu pieskatīšanu prasa adekvātu samaksu – minimums – 4 eiro stundā, un tas ir vēl ir ļoti lēti. Diemžēl, šo summu es atļauties nevarēju, un pēdējos divus gadus vācu ziedojumus ziedot.lv projektā ”Mīļā auklīte”.

Varēju jau nepazemoties un nelūgt līdzcilvēkiem palīdzību aukles apmaksai, bet zobi bija sabojājušies, gribējās kaut reizi pusgadā arī pie friziera aiziet, un kaut mirklīti, pabūt divatā ar jaunāko meitiņu. Bet, nu jau bišķīt atkāpos no pamatteksta … tātad, kur es paliku? Vienvārdsakot, baigi labs piedāvājums – gatavs bērns par tāāāādu naudu. Ā, aizmirsu visforšāko – bērns ļoti maz tērē finansiālos līdzekļus pārtikai, jo, kā paliatīvās aprūpes bērnam, viņa speciālos pārtikas maisījumus nodrošina valsts. Tos iekšā dabū caur tādu speciālu ”verķi” puncī – gastrostomu, jo klasiski, caur muti, viņš ēd tikai kreklus, segas pārvalkus un reizēm mūsu pašu ”Selgas” cepumiņus. Ja tomēr finanses neatļaus algot aukli, tad būs jārēķinās ar depresijām, ar darba stāža zaudēšanu (ak, jā, valsts tak maksās nodokļus priekš pensijas), esmu dzirdējusi, ka dažiem vecākiem esot veģetatīvā distonija, hronisks bezmiegs, nervozitāte, un diemžēl, arī pašiem nākas reizēm kārtot invaliditāti, jo ikdienu cilājot bērnu, mugura nesaka ”paldies”. Pozitīvi ir arī tas, ka medicīna tomēr Latvijā, bērniem ir bezmaksas. Tas, ka reizēm pa pusgadam jāgaida rindā pie speciālistiem, nav nekas traks, jo arī pie tā ar laiku pierod, un ja tomēr gadās, ka ar bērnu pie ārsta tiec pēc pāris nedēļām, tad tas jau ir pašu veselībai bīstams šoka moments. Man vismaz jau ir mierīgāk, ka vispār tiekam pie pieraksta, kaut pēc gada. Bišķīt grūtāk ir ar pārvietošanos pilsētā. Par cik, saņemam transporta kompensāciju gan no valsts, gan arī pašvaldības, tad ielejot degvielu kāda drauga autiņā (ar nosacījumu, ka bagāžnieks ir gana liels, lai nesalaužot, iestūķētu tajā invalīdu ratus), varam pavizinaties. Grūtāk ir sabiedriskajā transportā, jo tajā bieži nākas uzklausīt ļoti ” vērtīgus padomus” no sērijas ”kā pareizi audzināt bērnu”. Es gan jaunībā izstudēju Bendžamina Spoka grāmatu, taču bērnu ar smagu autismu, joprojām nemāku izaudzināt par pieklājīgu sabiedrības locekli.

Var jau būt, ka kādu svarīgu momentu esmu piemirsusi, bet tiekoties klātienē, ar potenciālo audžuģimeni, noteikti neslēpšu ne mazāko niansi par bērnu. Tik tagad problēma – kādu bērna bildi lai ieliek – no smukā gala, vai tādu – nu, ar kakām no galvas līdz kājām? Ai, likšu to smuko, jo kakas gan jau paši ieraudzīsiet pavisam ātri, kad pieņemsiet manu jauko bērnu audžuģimenē! Ak jā, zēnam nesen nogriezu matus, baigi jau negribējās, bet puikiņš bija savus skaisti lokainos matus savēlis kā filci, un ķemmi nolauzu mēģinot tos atpiņķerēt. Taču mati nav zobi, ataugs. Starp citu, zobi puikam ir ļoti skaisti un balti. Pat viņa ārstējošais psihiatrs izteica komplimentu. P.S. Vienā no bildēm zēns ir pie Baby Box. Kādus 5 gadus atpakaļ gribēju viņu tur iebāzt, bet par mazu tās durtiņas bij’ tā ka bija vien jāved puika mājās.

P.S. Meitenei, kura bildē ir blakus zēnam, netiek meklēta audžuģimene. Pati tikšu galā. Vēl tik piebildīšu, ja visus šos gadus Rīgas pašvaldība nenodrošinātu ”Atelpas brīdi”, tad šo visu visticamāk ka rakstītu atrodoties kādā psihiatriskajā klīnikā, klusiņām bumsījot galvu pret sienu. Kamēr bērnam nav 18 gadu, nevienam šajā valstī nav dižas intereses par smagi slimiem bērniem. Taču līdz ko paliek 18 gadu, tad sākas birokrātiskais dancis. Tiek iesaistīta bāriņtiesa, vecākiem caur tiesu tiek kārtota aizbildniecība, bērnam tiesa atņem rīcībspēju… u.t.t. Un tad vēl bāriņtiesa noteikti nāk apsekot, vai tam cilvēkbērnam aizbildnis (mamma) dod ēst, un nodrošina labus dzīves apstākļus (it kā mēs to visus šos gadus nebūtu darījuši). Vairs nav ne speciālo pārtikas maisījumu no valsts, ne pamperu, da nekā vairs nav. Toties ir īpašās kopšanas pabalsts, un tas jau atkal ir pozitīvi. Un kad puika kļūs par lielu pusaudzi, un mani spēki būs izsīkuši, ministrija 2021. gadā būs slēgusi visus bērnunamus, man atliks tikai puiku vest, kā senos laikos, ar ragutiņām uz mežu. Brrr, jau tagad šermuļi, no iedomātā aukstuma, uzmetās! Vēl tāds sīkums (nu lai paceltu latiņu) – pavisam nesen kāds ārsts man teica, ka šim bērniņam, ar viņa visām slimības izpausmēm, nebija paredzēts tik ilgi dzīvot. Laikam tomēr par daudz es to puiku mīlējusi esmu. A kā tad savādāk! Vai tad mātes savus bērnus nemīl, lai kādi tie būtu? Es noteikti mīlu, visus savus bērnus. Ļoti mīlu, gan negulētajās naktīs, gan puņķojoties un rijot asaras aiz bezspēcības. ES MĪLU SAVU BĒRNU!!!

Aplūko arī šo

Hosams Abu Meri dalījies ar svarīgu ziņu

Ārsts H.Abu Meri dalījies ar ziņu šajā grutajā periodā un ir gatavs nākt pretī tiem, …