“Ēdiet” visu, tikai neēdiet viens otru

“”Ēdiet” visu, tikai neēdiet viens otru” – tā teica svētie.
Ko nozīmē – neēst vienam otru? Ko darīt, ja “ēd” tevi?
Kad pastāvīgi nosoda citus par katru kļūmīgu soli un pastāvīgi attaisno sevi; kad otram cilvēkam uzstāda augstāko latiņu, bet savējo pazemina – tā ir citu ēšana.
Tas attiecas arī uz attiecībām ģimenē (dzīvesbiedru, vecāku un bērnu), darba attiecībām, atttiecībām starp draugiem, jebkurām attiecībām. Cilvēks neredz sevi, taču ļoti labi redz citus, meklē trūkumus citos, tāpēc, ka tā ir patīkamāk un vieglāk, justies nevainīgam.

Pat tad, ja kāds uzstāda sev augstu latiņu, viņam nav nekādu tiesību uzstādīt šo latiņu kādam citam. Vienmēr ir svarīgi rīkoties ar mīlestību: mīlēt tuvāko kā sevi pašu, nevis pieprasīt no tuvākā. Sev paceļot latiņu, nevajag pacelt to otram.
Bezgalīga sevis graušana, paššaustīšana, paškritika, attieksme pret sevi, kā pret nabadziņu, kurš nenes nekādu atbildību, bet dzīvo vien ar vainas apziņu, – ir ļoti bīstama lieta. Sevis graušana ir dvēseles slimība.
Cilvēkam nevajadzētu atļaut, lai viņu “ēd” kāds cits. Nevienam nevajadzētu būt citu manipulāciju objektam, samierināties ar to, ka viņu izmanto, ka viņu pazemo un pastāvīgi terorizē. Ir jāprot tam pielikt punkts, aiziet no tādām attiecībām. Aiziet prasmīgi, ar cieņu, neatstājot sev aizvainojuma sajūtu.

Ir jāiemācās pastāvēt par sevi. Un lielākoties mēs to neprotam. Mēs visbiežāk uzreiz “krītam naidā”, pretstavēšanā, cīniņā, karā, bet pastāvēt par sevi – tā labestīgi, cieņpilni, ir ļoti svarīga dzīves māksla.

Avots: Ginta Filia Solis