Tieši.lv Tieši tas, kas vajadzīgs.
Kā tikko mēs bijām atveduši mājās savu nupat dzimušo meitiņu, viņas vecākie brāļi atskrēja pie manis, lai paziņotu, ka māsa raud, činkst vai nedaudz aizdomīgi smaržo: “Mammu, tu kādam ļoti esi vajadzīga. Mammu, mazulīte raud”. Vai arī es uz minūtiņu apsēžos, skaidri zinot, ka pēc brīža bērns pamodīsies… “Mammu, tu esi man vajadzīga!” Labi! Es jau sapratu! Nerunājot nemaz par to, ka mazās māsas vajadzības nobāl salīdzinājumā ar divu mazo brāļu vajadzībām.
Kādam nemitīgi vajag uzkost, aizsiet šņores, iedot citu zeķi, ielikt ūdenī ledus gabaliņus, iedot JAUNO skautu formu, noslaucīt puņķus, apskaut, pastāstīt pasaku, sabučot. Ir bijušas dienas, kad man šķita, ka diena nekad nebeigsies un monotonais stāvoklis, kad tu pastāvīgi “kādam esi vajadzīga” var patiesi izdarīt savu darbu un iespaidot tevi ļoti negatīvi. Taču pēkšņi man kā zibens spēriens prātā iešāvās doma: viņiem vajadzīga esmu ES. Nevis kāds cits. Neviens cits cilvēks pasaulē. Viņiem vajadzīga ir viņu MAMMA.
Jo ātrāk es spēju pieņemt to faktu, ko nozīmē būt mammai, ka es nekad neko nepaspēju, jo ātrāk es spēju atrast savu vietu un iegūt mieru šajā trakajā skrējienā šajā savas dzīves etapā.
Jo ātrāk es spēju saprast, ka “mamma” – ir mans pienākums, mana privilēģija un gods. Un es esmu gatava būt tur, kur esmu vajadzīga, jebkurā diennakts laikā.
“Mamma” – tas nozīmē, ka tikko kā es esmu 4 no rīta pēc barošanas nolikusi mazulīti gulēt, mazajam trīsgadīgajam puikam ir rādījies briesmīgs sapnis.
“Mamma” – tas nozīmē, ka es izdzīvoju ar kafiju un to, ko nav apēduši mani bērni.
“Mamma” – tas nozīmē, ka mēs ar vīru nedēļām ilgi nepaspējam normāli aprunāties.
“Mamma” – tas nozīmē, ka, pat neapdomājot, es viņu vajadzības nolieku pirms savējām.
“Mamma” – tas nozīmē, ka viss mans ķermenis sāp, bet sirds ir mīlestības pārpilna.
Es esmu pārliecināta, ka pienāks diena, kad TĀ es vairs nevienam nebūšu vajadzīga. Mani bērni aizies kur nu kurais, un būs ierauti savās dzīvēs. Bet es viena sēdēšu kādā pansionātā (šo rakstu raksta amerikāniete un Amerikā pansionāti ir ērti un komfortabli, tāpēc liela daļa cilvēku dod priekšroku savas vecumdienas pavadīt tieši tā – red.) un vērošu, kā vīst mans ķermenis. Un tad es nevienam nebūšu vajadzīga. Iespējams, būšu kļuvusi par nastu.
Protams, viņi mani apciemos, bet manas rokas vairs nebūs viņu mājas. Un mani skūpsti viņiem vairs nebūs dziedējoši. Un vairs nebūs mazu zābaciņu, no kuriem tīrīt netīrumus. Un nebūs vairs jāpiesprādzē drošības jostas pār bērnu sēdeklīšiem mašīnā. Un es pati sev palasīšu pasaku pirms miega, septiņas reizes pec kārtas. Un vairs nebūs mugursomu, kas jāsapako un jāizpako, nebūs pusdienu kastītes, kas jāpiepilda. Un es esmu pārliecināta, ka mana sirds raudās, lai tikai vēl izdzirdētu smalkās balstiņas: “Mammīt, tu kādam esi vajadzīga!”
Un tagad man šķiet brīnišķīgas šīs agras barošanas reizes četros no rīta mūsu mazajā, omulīgajā bērnistabā. Mēs skatāmies, kā klusi snieg sniegs un kā pa balto, līdzeno lauku skrien zaķis. Tikai es un mana mazulīte, kaimiņu mājās viss vēl ir tumšs un kluss. Tikai mēs sēžam un skatāmies kā uzlec bāls mēness un pa bērnistabas sienām danco ēnas. Es un viņa – tikai mēs divas dzirdam, kā tālumā iesaucas pūce.
Zem segas mēs viena otrai pieskaramies un es viņu šūpoju, lai viņa atkal aizmigtu. Jau četri no rīta, esmu nomocījusies, taču viss ir labi, es esmu viņai vajadzīga. Tikai es. Un arī viņa man ir vajadzīga tāpēc, ka viņa mani padara par mammu. Reiz vina gulēs mierīgi visu nakti. Reiz es sēdēšu kaut kur pansionātā, un manās rokās nebūs nekā, un es sapņošu par tām tumšajām naktīm bērnistabā. Par to laiku, kad biju viņai vajadzīga un mēs bijām tikai divas vien visā pasaulē.
Vai es varu baudīt to, ka esmu vajadzīga? Dažkārt – bez šaubām, bet ļoti bieži tas ir ļoti nogurdinoši. Nav arī jāizbauda katrs mirklis. Tas ir pienākums. Dievs mani padarīja par viņu mammu. Tas ir tas stāvoklis, uz kuru es tiecos vēl pirms biju to izpratusi.
Trīs brīvdienu laikā mans vīrs nespēja noticēt savām ausīm, cik bieži mūsu zēni atkārtoja: “Mamma, mamma, mamma!” – “vai viņi vienmēr tā dara?” – viņš jautāja, neslēpjot savu izbrīnu, šausmas un līdzjūtību. – “Jā, visu dienu, katru dienu. Tas ir mans darbs”. Un arī es esmu spiesta atzīt, ka tas ir pats sarežģītākais darbs no visiem, kas man jebkad ir bijuši.
TURPINĀJUMU VARI LASĪT NĀKAMAJĀ LAPĀ:
