Home / Veselība / Kad mūsu meitiņa piedzima, viņš teica, ka ar “TĀDĀM” dzīvot negrasās

Kad mūsu meitiņa piedzima, viņš teica, ka ar “TĀDĀM” dzīvot negrasās

Tā ir sāpīga tēma, bet es nolēmu izstāstīt…

Mans bērns piedzima laikā. Meitiņa. 3300 grami, 50 cm., 4. 51 no rīta. Un viņa būtu normāls un vesels bērns, ja nebūtu vesela rinda nelabvēlīgu apstākļu.

Teikšu īsi: dzemdības bija ļoti smagas, mūsu apgabala dzemdību nama personāls netika ar to galā. Dzemdes kakls nevērās vaļā, stimulācija nepalīdzēja, un es dzemdēju ar 5 pirkstu atvērumu.

Mani visu sagraizīja… bet… bija par vēlu… Bērns piedzima ar ļoti lielu hipoksiju. Kā rezultātā – hidrocefālija, pneimonija, un bērnu smadzeņu paralīze…

Šāda drausmīga diagnoze izskanēja kā nāves spriedums. Vispirms bija reanimācija. Mans bērns gulēja zem mākslīgas elpināšanas aparāta un tikai nedaudz kustināja rociņas. Es raudāju. Bet ārsti teica: atsakies… kam tev tas viss ir vajadzīgs… viņa būs kā dārzenis… tu vēl varēsi dzemdēt.

Kad par to uzzināja mans vīrs, viņš ilgi klusēja un skatījās vienā punktā, tad pateica: “Ārstiem ir taisnība. Mums labāk atteikties no viņas”. Viņš paņēma mani aiz rokas, un atviegloti uzelpoja, it kā no viņa pleciem nokrita smaguma nasta. Viņš domāja, ka es atbalstu viņa viedokli. Taču es klusēju tikai tāpēc, ka aiz sāpēm sirdī nevarēju izdvest nevienu vārdu. Uzzinot par to, ka es meitu atstāt negrasos, vīrs atzinās, ka tā dzīvot nevarēs.

Ar tādu viedokli arī šķīrāmies. Jā, es paņēmu bērnu viena. Dzīvot pat pašai man nebija no kādiem līdzekļiem, bet ar slimu bērnu, tas vispār izskatījās neiespējami. Meitu nosaucu par Viktoriju, katru dienu runājos ar viņu, un man likās, ka viņa mani saprot, jo mirkšķināja actiņas. Tas bija viss, ko viņa prata. Es skrēju pie ārstiem, taču bezmaksas medicīna bija gandrīz bezspēcīga. Vienā momentā man nolaidās rokas…

Mēģināju pēc palīdzības griezties pie vīra, taču viņš pastāvīgi vairījās no sarunām ar mani. Es sapratu, ka nevaru neko izmainīt, bet atteikties no bērna, šī doma man bija līdzīga nāvei. Labāk uzreiz nomirt… Es atvēru durvis, lai varētu ienākt cilvēki, atvēru logu un uzkāpu uz palodzes. Šajā brīdī, pirmo reizi mana meitiņa iekliedzās. Viņa gribēja ēst.

Jūs nevarat iedomāties, kādu jūtu spektru es piedzīvoju divās sekundēs. Es apņēmīgi aizvēru logu, un vairāk nekad par to nedomāju. Es paņēmu rokās savu Viktoriju, un apsolīju viņai, ka nekad to nepametīšu. Es saņēmu sevi rokās un gāju lūgt cilvēkiem palīdzību. Tolaik internets nebija tik izplatīts, bet par sociāliem tīkliem vispār negāja runa. Es rakstīju sludinājumus un izlīmēju tos kāpņu telpās..

Pie manis nāca cilvēki un nesa kurš ko varēja. Pārtiku, naudu, apģērbu. Dzīvot kļuva vieglāk, un mēs pamazām uzsākām ārstēšanu. Pēc neilga laika mūsu dzīvē parādījās vīrietis. Kā tagad atceros, viņš atnesa milzīgu lelli un desmit miljonus rubļu (uz to laiku tā nebija ļoti liela summa, bet nebija arī maza).

Viņš izstāstīja par to, ka vienmēr ir gribējis bērnu, taču viņiem ar sievu bērnu nebija Tajā sieva apvainoja viņu un aizgāja. Bet viņš atnāca pie mums un ar tādu siltumu skatījās uz manu meitiņu. Ne tā kā visi. Kaut kā īpaši. Viņš nāca aizvien biežāk, un vienmēr ar dāvanām, drīzumā mēs viens otru iemīlējām un sākām dzīvot kopā.

Viņš strādāja, bet es visu laiku veltīju mūsu meitiņai. Viņš vienmēr atzīmēja, ka Vika ir “mūsu” meita.

Man pat izdevās aizbraukt uz Vāciju, un pabūt dažādās Krievijas pilsētās.

Viktorijai bija ļoti ilga un nopietna rehabilitācija. Taču mēs visu pārvarējām. Tagad Viktorijai ir 25 gadi, viņas brālītim Vadimam 20. Mums ir laimīga ģimene. Vika ļoti mīl tēti un glabā savu pirmo lelli. Un vēl Vika ir guvusi ļoti labus rezultātus peldēšanas sportā.

Brīnums? Nē, ticība, mīlestība, pacietība…

Šī ir sāpīga tēma, bet es nolēmu izstāstīt… jo tagad daudzas māmiņas ir līdzīgā situācijā. Un daudz vairāk iespēju, lai nostādīt jūsu bērnu uz kājām, gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Vika nav pilnībā atveseļojusies, bet tas netraucēja viņai atrast sevi šajā dzīvē. Jātic, ka ar jūsu bērniem viss būs labi. Jātic sev. Jāmīl. Jānovērtē. Un viss izdosies!

Avots: abiem.lv

Aplūko arī šo

Sieviete pēc noģībšanas: “Kad ārsti ieraudzīja manas bikses, teica, ka varēju zaudēt dzīvību!”

Bikses gandrīz atņēma dzīvību Džeinai Reilensai. Sieviete no Lielbritānijas pat pašos trakākajos sapņos nevarēja iedomāties, …