Tieši.lv Tieši tas, kas vajadzīgs.
Kāda sieviete, kura pavadīja 14 dienas karantīnā, dalās ar savām pārdomām.
Karantīnas gūstā…. Kā tas ir?
Mana saskarsme ar nu jau vai ikkatrā publikācijā minēto Corona-19 sākās pilnīgi negaidīti – esmu diezgan liela optimiste (laba veselība, laba imunitāte, mazu bērnu nav)… atgriezos no Indonēzijas februāra pašās beigās un nolaidos kopā ar “slaveno irāni”… Protams, mēs sēdējām pavisam blakus – lieliski viņu atceros (līdzīgs Abu Meri, starp citu:)
Atgriezāmies mājās neko nezinot, nākošajā dienā facebook pamanīju, ka meklē pasažierus… piezvanīju, apjautājos un saņēmu atbildi: Jums obligāta mājas karantīna!!! Iesākumā pamatīgi iekarsu un pajautāju meitenei pa telefonu vai viņa maksās manu hipotēku – man saliktas lekcijas, mēnesi biju ceļojumā, darbi stāv, telefons kūp…. Nosmējos ar teikumu – “un kā Jūs domājiet mani piespiest? Kā pārbaudīsiet?” Dusmīga nometu telefonu… un sāku domāt… sāku domāt par to, ka vadu lekcijas – manā klasē katrā lekcijā ir padsmiti cilvēku… viņiem mājās ir bērni, mīļie cilvēki, vecāki… kas būs, ja es nejauši kādam ko pielaidīšu? Kā rīkotos es, ja kāds, kam uzticos ko tādu nodarītu man? Ticamības moments tam, ka biju inficēta uz to brīdi bija 1% (nekad neslimoju), bet.. ja nu… jau nu liktenis pasmejas un nostrādā šis nieka 1%?
Kā es dzīvošu, ja zināšu, ka manis dēļ ir miris kāda bērns, kāda mīļotais? Kā es spēšu paskatīties acīs, ko es pateikšu savam attaisnojumam? Ko? To, ka nepadomāju… ka negribēju? Vai tas līdzētu, ja es to būtu nodarījusi tieši TEV? Tu būtu pie manis lekcijā, es smaidot stāstītu, cik forši gāja Bali un pēc nedēļas reanimācijā TU zaudētu to, ko mīli… ko TU man pateiktu?
Tā sākās mūsu karantīna kopā ar vīru – bijām vieni no pirmajiem Latvijā. Zvanīju atpakaļ infektologiem, atvainojos… par savu egoismu…
Uz karantīnu kā jebkuru citu lietu var skatīties no divām pusēm – viens: esi ieslodzīts, nevari pelnīt, stress par to, vai būsi slims, simptomu meklēšana, panika. Mani šis variants īpaši nevilināja, tādēļ nolēmu, ka Dievs man devis otro medus mēnesi ar vīru… Mēs gulējām cik kāro sirds, skatījāmies TV, beidzot atradu seriālus par citplanētiešiem (ak, Dievs, kā man patīk fantastika!) – līdz trijiem četriem no rīta stresā lidoju cauri tālām galaktikām, raudāju kopā ar bojā gājušajiem kosmonautiem, reizēm pat izcīnīju kādu kauju sensenajā jaunības spēlē “Age of Empires II”!!! Barbora.lv mūs glāba no bada – un, protams, par godu karantīnai mierinājām sevi ar gardumiem – augļi, kulinārijas šedevri, uz kuriem parasti esmu slinka… šis laiks sev ir kas tāds, ko mēs skrējienā nekad nespējam atrast. Īstenībā es biju laimīga – lai cik traģikomiski tas neizklausītos – kopā ar vīru runājām, diskutējām, kalām nākotnes plānus – divatā…. Pamanījos izdarīt desmitiem sīko darbiņu, kuriem nekad nebija laika – noslīpēju logu ailes, nokrāsoju, pārlakoju durvis (mājā vienmēr ir ko darīt un man ļoti patīk remontēt!). Vīrs savukārt stundām krāmēja loriņus garāžā, uzstādīja pasaules rekordus apļos ar kvadru mūsu dārzā un liekas laimīgākais par karantīnu bija mūsu suns – mega tusiņi kopā ar saimniekiem, kas gan var būt foršāks?
TURPINĀJUMU LASI NĀKAMAJĀ LAPĀ:
