Home / Latvijā / “Man ir trīs nepilngadīgi bērni, kuri priecājas par dzīvu mammu”. Ar leikēmiju sirgstošās LNT žurnālistes Artas Lāces pārdomas par korona vīrusu!

“Man ir trīs nepilngadīgi bērni, kuri priecājas par dzīvu mammu”. Ar leikēmiju sirgstošās LNT žurnālistes Artas Lāces pārdomas par korona vīrusu!

Ar patiesu un sirdi plosošu stāstu dalījusies Arta Lāce, kurai ir trīs bērni.
COVID19 NO IMŪNSUPRESĪVA PACIENTA REDZESPUNKTA

Kā jau daudziem zināms, esmu riska grupas paciente, kurai jaunais koronavīruss varētu būt potenciāli letāls. Tiesa, dzīve īpašas piesardzības režīmā ir mana ikdiena jau vairāk nekā gadu, un pēdējo mēnesi tāpat ievēroju kārtīgu karantīnu gluži vienkārši tāpēc, ka slimoju. Arī bez COVID19 ir gana daudz sērgu, kam ir potenciāla spēja mani nokaut, un tas ir vēl viens riska faktors.

Tomēr jūtos nepatīkami, lasot bravūrīgus tekstus par to, ka, redz, man laba imunitāte, ja arī saslimšu, tad nekas jau nebūs. Jo vairāk, ja tos raksta mediķi, kā nu jau bēdīgu slavu ieguvusī ģimenes ārste Ilva Koškina, kura aicināja bailīgos 14 dienas neiet pie viņas uz praksi, kad būs atgriezusies no brīvdienām Itālijā. Pieņemu, ka pie viņas nāk ne tikai pacienti, kas ir veseli kā zirgi. Priecājos, ka vismaz tagad sapratusi savu kļūdu, jo jau pagājušās nedēļas sākumā bija zināms, ka ārstniecības personām karantīna, atgriežoties no skartajām teritorijām, ir jāievēro neatkarīgi no simptomu esamības vai neesamības.

Mani nebiedē koronovīruss, bet mani satrauc bezatbildība, cinisms un vienaldzība. Viena lieta ir personīgais risks, bet cita – risks sabiedrībai, kura, kā zināms, Latvijā nav tā veselīgākā, kaut vai paturot prātā augsto onkoloģisko pacientu skaitu, starp kuriem ir gana daudz jaunu cilvēku ar maziem bērniem.

Tāpēc man šķiet nepieņemama Pēteris Apinis ciniskā nostāja, ka nomiršot jau tikai (?!) veci, hroniski slimi, ar novājinātu imunitāti. Uzziņai: man ir trīs nepilngadīgi bērni, kuri priecājas par dzīvu mammu, un ķiplociņi nelīdzēs, jo imūnsupresija nāca komplektā ar transplantāciju. Man ir arī gana jauna un ļoti mīļa mamma, kurai ir nopietna hroniska saslimšana, bet nejūtu ne mazāko vēlēšanos viņu zaudēt. Un man ir arī krustmāte un vecmāmiņa cienījamos gados…

Šī attieksme kompletā ar nespēju domāt par kopējo labumu mani satrauc arī tāpēc, ka negribētos piedzīvot Itālijas scenāriju jau tā novājinātajā Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Koronovīruss nav vienīgā kaite, ar ko kāds var saslimt.

Ja Latvijā izceltos plašs slimības uzplaiksnījums, proporcionāli pieaugtu arī smago gadījumu skaits. To ir iespējams novērst, domājot ne tikai par savu mazo pasaulīti, bet skatoties plašāk.

Kas notiks, ja slimot sāks mediķi, kuru jau tā trūkst? Kas notiks, ja smago gadījumu dēļ nepieciešamo palīdzību nevarēs saņemt citu diagnožu pacienti, t.sk., ar “ikdienas” kaišu sarežģījumiem? Kas ilgtermiņā izmaksās dārgāk?

Negribu žēloties par to, ka nekur nevaru nopirkt ķirurģiskās maskas, kas man ir nepieciešamas ikdienā, lai vispār apmeklētu jelkādu sabiedrisku vietu – ja preces vēl var pasūtīt internetā, tad nodot analīzes vai izklausīt plaušas gan ne. Esmu gana labi adaptējusies dzīvei karantīnas režīmā – maskas var uzšūt no marles, dezinfekcijas līdzekli pagatavot mājās, un jebkurā gadījumā nekas labāks par ziepēm un ūdeni nav izgudrots.

Tomēr tas, kāds scenārijs būs Latvijā, daudz vairāk, nekā domājam, ir atkarīgs no mums pašiem. Nevis no institūciju dotiem rīkojumiem, bet no katra izpratnes, cilvēcības, labestības un kopības sajūtas.

Lai Dievs, veselais saprāts un sirdsgudrība jūs sargā!

Aplūko arī šo

Hosams Abu Meri dalījies ar svarīgu ziņu

Ārsts H.Abu Meri dalījies ar ziņu šajā grutajā periodā un ir gatavs nākt pretī tiem, …