Mēs esam tik dažādi

Mēs esam tik dažādi…
Nolēma laulātie, iesniedzot dokumentus uz šķiršanos. Gaidot šķiršanos viens otru apbēra ar pretenzijām, pārmetumiem, atceroties senus aizvainojumus un nesapratnes mirkļus. Un runāja par veltīgi izšķiesto laiku. Un ļoti naidīgi dalīja īpašumu. Un arī radinieki iemaisījās, skaidra lieta, gan no vienas, gan otras puses, dodot padomus un pielejot eļļu ugunij.
Un šie dažādie cilvēki kārtējo reizi devās pie jurista, lai skandalētos par māju un zemes gabalu. Bet ceļā salūza viņu mašīna. Kamēr vīrs kaut ko laboja, pie mašīnas piekliboja mazs netīrs un novārdzis taksītis. Viņš bija ārkārtīgi tievs. Droši vien bija noklīdis. Kliboja uz vienas kājiņas. Bet varbūt saimnieki viņu bija padzinuši – arī tādi cilveki gadās.
Un abi laulātie, turpinot strīdēties, paķēra taksīti un brauca pie vetārsta. Kamēr taisīja analīzes un rentgenu, nokavēja tikšanos ar juristu. Ārsts teica, ka ķepiņa nav salauzta, taču suņukam vajadzīgs miers un laba barošana. Un vīrs ar sievu devās mājās, saklāja taksītim guļas vietu un sāka dot zāles un visādi par dzīvnieciņu rūpēties.
Suņuks izrādījās ļoti labdabīgs un mīļš, taču ļoti sabiedēts un nervozs. Pietika vien paaugstināt balss toni, kā viņš sāka gaudot un pieglaust ausis. Un slēpties. Tā laulātie pārstāja kliegt viens uz otru un turpināja kopt suņuku. Un, dīvaini, ziniet, salīga mieru. Aizmirsa par visiem aizvainojumiem. Varbūt saprata, kāpēc kopā bija nodzīvojuši divdesmit gadus – nemaz tik dažādi, kā izrādās, nebija. Ļoti labi cilvēki, ļoti līdzīgi viens otram. Un arī apaļīgais taksītis tagad viņiem ir līdzīgs. Strīdēties un plēsties var visi, visādi dzīvē gadās. Bet izglābt sunīti un vest viņu pie vetārsta, ne visi var. Un ar tiem, kuri ir labestīgi, var dzīvot kopā. Un salīgt mieru. Un ļoti daudz ko piedot. Viss pāriet, bet labestība paliek. Un mīlestība atgriežas…. Patiesībā mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies.
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

AVots:gintafiliasolis.wordpress.com