Tieši.lv Tieši tas, kas vajadzīgs.
Pēdējās dienās medijos to vien dzird – PEDAGOGU TRŪKUMS! PEDAGOGU TRŪKUMS! Pastāstīšu arī kāpēc, bet vispirms – neliels ievads.
Iedomājies – Tu šķirsti grāmatu. Lai pāršķirt JAUNU lapu, Tev jāaizšķir iepriekšējā lapa. Ja velkam paralēles ar dzīvi, tad ir tieši tas pats – Tu nevari sākt kaut ko jaunu, nepabeidzot un neatstājot veco aiz muguras.
Šis nebūs stāsts par jaunas dzīves sākumu (daļēji), bet gan stāsts par to, kā atvadīties no vecā – liekā. Šis liekais smagums manā sirdī ir turēts gandrīz trīs gadus. Jā, Skabarga mēdz būt mīkstā, tāpēc jau arī ir Maiga.
Nevēlos lai mana grēksūdze būtu gaušanās par to cik viss ir slikti, bet tomēr, kad Tevi sit, Tu taču nestāvi un truli nesmaidi? Šis būs stāsts par sabiedrības attieksmi kopumā. Ceru, ka kādam tas liks aizdomāties un, jau iepriekš – liels PALDIES tiem cilvēkiem, kas strādā un cīnās izglītības sistēmā. Jā! Tā ir nemitīga CĪŅA, ar un pret sistēmu, ar un pret sabiedrību, un tās attieksmi.
Nu ko, sāksim!
Kaut kur, dziļi zemapziņā, manī jau bija fails, apziņa, priekšnojauta, ka kādreiz būšu skolotāja. Jā, skolas gaitas atceros ar patīkamām emocijām.
Pat nav ne jausmas, kas notika vidusskolā, kā es vispār nonācu līdz profesijai – skolotājs. Nē, vispār zinu gan – es apzinājos to, ka es nebūšu ne matemātiķis, ne fiziķis, ne ķīmiķis, varbūt biologs, bet kas gan tas par biologu, ja ķīmijā zināšanas viduvējas? Tātad mans lauciņš – humanitārās zinātnes. Man patika pavadīt laiku ar bērniem un patīk vēl joprojām. Kā saka, bērni ir tādi kādi viņi ir – vēl nesačakarēti, sabiedrības rāmjos neiesprostoti. Jā! Nolēmu ka pirmsskola un sākumskola būs mana īstā vieta! Plus, vēl varēšu realizēt sevi, savus hobijus. Cik naivi, ne?
Studiju laikā nemitīgi tika potēta “misijas apziņa”, nē, nu viss jau ir pareizi, ja algas nav, tad vismaz lai ir misijas apziņa. Patiesību sakot, atbildība ir neizmērojami liela. Skolotājs ar savu personību var skolēnus celt, bet var arī notiktu gluži otrādi, bet kad padomā, tieši tas pats ir arī ar vecākiem – cik daudzi savus bērnus nesačakarē? Nu, lūk! Studiju laikā paralēli strādāju pirmsskolas izglītības iestādēs. Vienīgais kas mani PII kaitināja bija bērnu kapacitāte, mēdza būt tā, ka uz vienu pieaugušo ir 23 bērni, pie tam divgadnieki (tas tika pieredzēts privātajā bērnudārzā). Šeit visvairāk man sāpināja vecāku attieksme pret bērniem. Vasarā, atvaļinājuma laikā, lielo bērnu grupiņas tukšas, bet mazuļu – pilnas! Jā! Redzēju arī to, kā vecāki laiž atpūsties atvaļinājuma laikā, bet pirms tam, atvedot mazuli uz bērnudārzu. Un tas nav tā – vienu dienu, bet KATRU DIENU, visu atvaļinājumu. Es saprotu, ja mājās remonts, vecākiem nepieciešams apmeklēt ārsta vizītes un citi darbi darāmi, jā, arī kādreiz der vienam pašam palaiskoties pie jūras – atpūsties, nekas nosodāms un es nenosodu, bet aicinu padomāt par to maziņo, kam laika izjūta vēl tikai veidojas, viņš vēl neapzinās cik ilgi ir 5 minūtes un cik ilgi ir 5 stundas. Tad iedomājieties? Diena bērnudārzā ir kā bezgalība. Nežēlīgi… Kaut parēķiniet – cik stundas gadā, mēnesī, dienā Jūsu atvase saņem nedalītu uzmanību no vecākiem? Mamma un tētis taču ir paši, paši svarīgākie cilvēki… ne audzītes, ne auklītes.
Pēc šīs PII pieredzes man ir arī cita – absolūti pretstats – Baibiņ, ja Tu šo lasi, tad zini, ka vēl labāku darba vietu par Tavējo (pagaidām) neesmu atradusi! Labi, šo neturpināsim, citādi līdz īstajām kodolam tā arī nenonāksim.
Studiju laiks beidzās, parādījās vēlme un drosme uzsākt ko jaunu – Jā! Skola būs man īstā vieta! Ha! Cik es naiva! Sāku ar lielu degsmi un aizrautību, jā, ar tik lielu, ka diezgan ātri izdegu, bet cīnījos ar sevi, piespiedu un turpināju. Nestāstīšu gari un plaši par e-klasi, ikdienišķiem stundu plāniem, mācību programmām, pārbaudes darbu un darba lapu izstrādi, audzināšanas un C klases plāniem, pulciņiem, pasākumiem, pasākumu aprakstiem, analīzēm un citiem birokrātijas kalniem, protokoliem, jeb, īsak sakot – 9 mēnešus 4h naktsmiera. Tas viss ir sīkums, salīdzinot ar to, ko izciet emocionāli.
Sākšu ar to brīdi, kad mana ilūzija sāka brukt. Ņemot vērā situāciju valstī kopumā, kad nauda seko skolēnam (tas vēl bija tas laiks, nezinu kā ir tagad – īpaši NEINTERESĒ), un kad es ienācu skolā, jau bija mainījusies kārtība. Nekas nebija tā, kā praksē, tā kā laikā kad es gāju skolā. Kādā ziņā? Visi tekalēja pakaļ vecākiem. Ja es kādreiz apbrīnoju savus skolotājus, kurus vecāki uzklausa un ņem vērā padomus, tad tagad… es nezinu, vai maz jēga iet mācīties pedagoģiju, visi tik gudri un nevienu citu nedzird, tikai vērtējot bērnu prasmes (skolas gaitas uzsākot), gribas kliegt un raudāt. Jā, vecākiem ir dota ļoti liela vara, es nesaku ka tas ir slikti, šodien vecāki daudz aktīvāk iesaistās skolas dzīvē, bet tomēr vairāk savu enerģiju velta ne tur, kur to vajadzētu. Jā! Kārtībai ir jābūt, piekrītu! Kur ir pārkāpumi vai manīts kas tāds, kas apdraud bērnu drošību, piekrītu, par to ir jāziņo un par to ir jārunā! Bet citreiz tie kašķi ir par tik nenozīmīgām problēmām. Nu, es pat nezinu kā lai to īsi izstāsta. Bērns mājās pačīkst, uzreiz skolā skandāls. Manuprāt, ir jānoskaidro konflikta attīstība, tā vēsture, ne tikai no bērna, bet arī pārējiem konfliktā iesaistītajām personām. Mīlīši! Jāskandalē nav par to, ka kāds kādam konfekti atņēma, jārunā ir par to, ka bērni klases ekskursijas laikā sēž autobusā uz koka benķīšiem, jo nav autobusā pietiekoši vietas! Kur šeit ir skolotājs? Skolotājs ir kājslauķa vietā uz kā visu izgāzt. Jā, kājslauķis, jo šodien skola dzīvo ar attieksmi – klientam, t.i. vecākiem,vienmēr ir taisnība! Arī vadībai ir taisnība! Skaties kur gribi – spiež no visām pusēm!
Skola māca, vecāki audzina. Tā vajadzētu būt bet, diemžēl, reālajā situācijā varam vērot citu ainu. Sāksim ar to, ka elementāru pieklājību un burvju vārdiņus “Labdien!”, “Paldies!”, “Uz redzēšanos!” mācāmies ģimenē, arī skolas somas kārtība, higiēnas pamati – mācāmies ģimenē. Izglītības iestādes iepriekšminēto tikai papildina.
Šeit arī varam minēt arī uzvedību sabiedriskos pasākumos. Es tā arī nesapratu, kam īsti šādos pasākumos bērniem jāaizrāda un kam īsti bērni ir jāpieskata? Vecākiem vai skolotājai? Bieži esmu novērojusi, ka lielākos skolas pasākumos, arī ekskursijās, kurās piedalās arī vecāki, bērni mēdz būt kā no ķēdes norāvušies. Kurš šajā brīdī nes atbildību?
Tas, kas vēl man atsita vēlmi tik aizrautīgi darboties – bija cilvēcīgas attieksmes trūkums. Nē, nē. Es apzinos, neesmu karaļeva un nekādīgi neuzskatu, ka esmu kaut kur augstāk par citiem. Apzinājos to, ka mana īstā kompetence veidojas tagad – darbā un es nevaru būt vienlīdzīga ar daudz pieredzējušākiem pedagogiem. Bet! Pastāv elementāra cieņa, tolerance un empātija vienam pret otru, neatkarīgi no tā vai tas ir skolotājs, celtnieks, apkopējs. Nu nevar zvanīt 23.00 (nerunāju par super ārkārtas gadījumiem) un jautāt par nepieciešamajiem mācību piederumiem. Nu, piedodiet-atvainojiet, kam tad es gada sākumā tērēju savu laiku (arī resursus), lai rakstītu sarakstu ar nepieciešamajiem piederumiem VISAM mācību gadam, vēl izskrienot veikalus, pērkot šos piederumus pati sev, un čekojot, kuros veikalos tas viss ir nopērkams. Un tāpat beigās man savi piederumi ir jāatdod skolēnam, lai viņš pilnvērtīgi varētu piedalīties stundā. Mājās raud, ka atkal nekā nav bijis līdzi. Kurš vainīgs? Skolotājs!
Šis gan lielu daļu šokēs – skolotājam ir arī sava privātā dzīve. Man nav jāatbild par to, kāpēc es dzīvoju tur, kur es dzīvoju un kāpēc es dzīvoju ar to, ar ko es dzīvoju! A, mož, es gribu būt vecmeita ar 10 kaķiem! Vai, kāpēc es pērku šampanieti trešdienas pēcpusdienā? Neviens jau neaizdomājas tiktāl, ka, iespējams, es to šampanieti pērku kādam citam, ne sev, ka varbūt tā ir dāvana, ne? Lai vai kā, ja dzīvo mazpilsētā un esi skolotājs, tad ar šo ir jārēķinās, citreiz, pat lielpilsēta neglābj.
Par kolēģiem varu teikt tikai to labāko. Jā! Katram sava uts, bet katrs ceļu gājis savās kurpēs un katrs esam citādāks, nu individuālitāte, kā šodien to mēdz izcelt, pacelt un aizcelt nezin kur, līdz pat ārprātam un bezsakaram. Iespējams nojaušat par ko runāju? Jā! Mīļie vecāki! Nu Jūsu dārgajai atvasei nepieder visa skola. Šokējoši, ne? Tam ir domāti privātskolotāji un privātskolas. Jā! Skolā ir jāpieņem un jārespektē tās noteikumi. Kad Tu ej pie kāda ciemos, Tu taču nesāc tur ievest kārtību ne?
Patiesībā, par šo tematu var daudz un plaši diskutēt. Šeit, es tikai dalos savā pieredzē. Neapgalvoju, ka tā ir visur un visās skolās, un arī negalvoju ka darbs citās profesijās ir medusmaize. Katrā profesijā ir savi plusi un mīnusi, un katrs taču var izvēlēties savu profesionālo ceļu, vai ne? Tas ka esmu izdevies sūdīgs skolotājs (lai arī pārbaudes komisijas slavēja – iekšēji, sajūta bija kā miskastei), nenozīmē ka esmu neprofesionālis arī citās jomās. Ja neizmēģināsi – neuzzināsi! Esiet iecietīgāki un iejūtīgāki pret skolotājiem, arī viņi ir tikai cilvēki, izdeguši, pārdeguši, sadeguši, bet cilvēki!
P.S. Un mīļš paldies tiem vecākiem, kas cītīgi strādā ar saviem bērniem! Tik tiešām! Skolotāji to jūt un novērtē! Tur arī strādā un savstarpēji mijiedarbojas koncepts – SKOLOTĀJS – VIDE – ĢIMENE.
