Tieši.lv Tieši tas, kas vajadzīgs.
Beidzot par to kāds ir uzrakstījis!
Gan dzīvē gan savā praksē esmu sastapis ļoti maz labu tēvu. Vīriešiem vispār nav raksturīgi būt labiem tēviem. Tas pat ir nedaudz pretdabiski. Viņi principā ir savādāki! Tēva instinkts ir mīts. Katrā gadījumā, ar to nepiedzimst. Tēvi bērnus mīl sociāli, viņi pieķeras tiem bērniem, ar kuriem pavada savu laiku, par kuriem rūpējas. Pat tad, ja tas notiek piespiedu kārtā…. Katrā gadījumā, sākumā.
Labs tēvs vienmēr ir pareizas sievietes uzvedības stratēģijas “produkts”. Apprecēties un piedzemdēt nav svarīgākais. Pats grūtākais ir “izaudzināt” savu vīru par rūpīgu un atbildīgu tēvu.
Un jāsāk būtu ar to, ka jau iepriekš, pirms grūtniecības, jānoskaidro, vai jūsu partneris grib un ir gatavs bērniem, vai ir gatavs visam tam, ar ko tas saistīts. Tikai tādā gadījumā jūs varēsiet no viņa kaut ko pieprasīt, dalīt atbildību uz diviem. Bet, ja noskaidrosiet, ka nav gatavs – labāk bērnu dzimšanu atlikt, vai arī godīgi pašai paļauties tikai uz sevi.
Lūk, gatavojos rakstīt par tēviem un vērsties pie viņiem – jau esošajiem un potenciālajiem, bet sanāca, ka atkal viss novirzās uz sievietēm. Tomēr viss ir atkarīgs no jums: atzīsim to. Atcerieties, kādu padomu deva nelaiķis dr.Spoks? Izgājāt no dzemdību nama, atdodiet bernu tēva rokās un pašas dodaties pie manikīra
Es pārspīlēju, bet doma skaidra? Tā ir pareizā.
Ļoti bieži sievietes atstumj savus vīrus no bērna gultiņas ar vārdiem: “te visam jābūt sterilam”. Vai izrauj bērnu no tēva rokām ar vārdiem: “uzmanīgi, vēl nometīsi”. Vai arī nakts vidū šūpojot bernu rokās, it kā čukst: “es pati, pati”
Bet pēc tam atbrauc mamma – vecmāmiņa, cilvēks- sievasmāte un apsardze pastiprinās. Plus daudzās ģimenēs ir pieņemts algot aukli, pat divas. Tādā veidā starp bērnu un tēvu tiek noteikta distance – atsvešināšanas josla. Tiek uzskatīts, ka vecumā līdz bērna gadam, citkārt pat trim gadiem, nav tas laiks, kad vīrietis varētu “noderēt saimniecībā”. ja nu vienīgi aizskriet pēc pamperiem un sabučot savu saimi. Un, lūk, īstais moments ir palaists vējā!
Es ļoti bieži dzirdu visdažādāko vecumu tēvus runājam: “Ko gan ar viņiem darīt? Maziņš, siekalains, brēcošs, runāt neprot”. Viņiem tas ir neinteresanti, garlaicīgi un nedaudz bailīgi, kad iedomājas, ka nāksies pavadīt divatā ar bērnu stundu vai vairāk.
No Ļeva Tolstoja meitu atmiņu stāstiem: tēvs sāka ar viņām komunicēt pēc tam, kad viņām bija palikuši 20 gadi. Taču es domāju, ja jūs neesat precējušās ar Ļevu Tolstoju, jums ir iespēja “izveidot” no sava vīra lielisku tēvu.
Padomi par šo tēmu.
- Ja bērns neguļ – normāls, jūs mīlošs vīrietis celsies pie viņa vismaz katru otro reizi. Galvenais, neapstādiniet viņu.
- Nekad neatsakieties no piedāvātas palīdzības, nekādu “es pati tikšu galā”. Bet, ja palīdzība netiek piedāvāta, pašas aktīvi iesaistiet savu vīru bērna apkalpošanā. vajag izdarīt tā, lai laiku pa laikam nebūtu neviena cita, kurš var nomainīt pamperi. Peldināt vannā – tikai divatā ar tēti: “Man vienai tas ir grūti un nav droši” – un tā ir vistīrākā patiesība. Nesāciet mazgāt, kamēr viņš nav atnācis.
- Staigāt ar bērnu tēvam ir svēta lieta. Lai tā būtu, sakiet: “Es gatavoju pusdienas, gaidu jūs pēc divām stundām”.
Apģērbt, izģērbt, likt gulēt – visu to var darīt kopā vai pēc kārtas. Jo agrāk jūs savā ģimenē ieviesīsiet tēva dalības bērna audzināsanā rituālus, jo labāks tēvs sanāks. Ir jābūt kādiem pienākumiem, kuri ir tikai tēva ziņā.
Un, vēl izmantojiet jebkurus iemeslus, lai biežāk bērnu ar viņa tēti atstātu tet-a-tet
Lai pierod: “Man jāatpūšas!”, “Man steidzami jāierodas poliklīnikā” – un aizskrien… Tajā nav nekā egoistiska un vieglprātīga – atcerieties, jūs “audziniet” sava bērna tēvu, jūs rūpējaties par savu ģimeni un tās nākotni. Tikai ieguldot savā bērnā laiku un spēku, staigājot, mainot pamperus, peldinot, ceļoties naktī ieaijāt, vīrietis ir spējīgs stipri pieķerties un iemīlēt savu bērnu. Starp citu, nav obligāti – savu personīgo.
Diemžēl pašiem šodienas tēviem bērnība ir pagājusi bez tēviem. Un tas nenozīmē, ka viņi auguši nepilnās ģimenēs, vai ari viņu tēvi bijuši alkoholiķi vai slikti cilvēki. Viņi vienkārši nenodarbojās ar savu dēlu auzināšanu, ne īpaši bieži piedalījās savu dēlu dzīvēs. Un tagad mums ir reāli bezpalīdzīgi vīrieši, kuriem nav ne jausmas kā pabarot, apģērbt, uzsēdināt savu bērnu uz poda… Un viņi saka: “Kā es varu zināt, ko viņš grib un kāpēc bļauj?”, “Kā ar viņu spēlēties, kad viņš vēl kājās nestāv?” No kurienes viņi vispār var zināt, ka tas jādara tēviem, ja viņu pašu stingrie tēvi un vectēvi uzskatīja bērnu audzināšanu par nevīrišķīgu padarīšanu? Ja kādam ir savādāk – es apsveicu! Pārējiem nāksies pirmo reizi ģimenē ieviest pareizas tradīcijas.
Pozīcija: “Es mājas nesu naudu un tas ir mans ieguldījums! Ko jūs vēl vēlaties?”, vēl vairāk – “es strādāju, nogurstu un man nav nekādas vēlēšanās krāmēties ar jūsu puņķiem un asarām” – es uzskatu par stulbu un absolūti nepieņemamu.
Tēvs ir ne tikai barotājs, bet arī cilvēks, kurš piedalās bērna audzināšanā, kurš komunicē ar saviem bērniem, interesējas par viņu dzīvi, viņš ir cilvēks, uz kuru bērns var paļauties un justies kopā ar viņu drošībā! Tikai tā vecāki var izaudzināt veselus, par sevi pārliecinātus cilvēkus, nevis neirotiķus ar uzmanības deficītu un veselu gūzmu dažādiem kompleksiem.
Pats sliktākais, ko dzīves scenārijā izvēlēties, ir slikta sekotāja loma. Un diemžēl, visbiežāk tēvs šo lomu arī spēlē. Un te nu viņš kā idiots pavelkas uz parastu sievišķīgo provokāciju: “Ej un tiec galā, es vairs nevaru!”, ka viņš sāks aurot, vai paņem siksnu, tā vietā lai mierigi teiktu: “Dēls, kas nupat notika?” Un katrā šādā scenā vainīgi ir abi – gan māte, kura “nogrūž” bērnu tēvam, un bieži izmanto draudus: “pateikšu tēvam”, gan tēvs, kuram vieglāk izlamāties nevis pārkārtot ģimenes attiecību sistēmu.
Ar tēviem ģimenē ir vēl viena problēma – greizsirdība.
Dažiem vīriešiem tās ir gatavās šausmas, kad sievietes uzmanība pārslēdzas no viņa uz bērnu. Ja vīrietis ir infantīls, tad viņš šajās situācijās ļoti mocās. Un vairums agresijas gadījumu ģimenēs ir tieši šī iemesla dēļ – tieši greizsirdības dēļ.
Man reiz konsultācijā bija kliente, kura ar šausmām stāstīja, ka ik reizi, kad uz dīvāna sēž visa ģimene – viņa, vīrs un mazais dēls, dēls regulāri tiek, it kā nemanāmi, nogrūsts no dīvāna, lai pats vīrs varētu ieņemt vietu blakus sievai. Nu, ko tur teikt? Bērni, īpaši pavisam maziņi, patiešām prasa 100% mātes uzmanību, un tomēr, būtu jābūt tik gudrai, lai pamanītos attiecību līmeni “sieviete- vīrietis” nepārvērst attiecību limenī “vīrietis-vīrieša bērna māte”. Tas nav viegli, bet ir svarīgi, un iespējams, tikai ar noteikumu, ka starp laulātajiem valda mīlestības un draudzības attiecības
Ļoti svarīga vīriešu atšķirība pieejai bērna audzinašanā ir tā, ka viņi ir ambiciozāki kā sievietes, un pastavīgi nomoka bērnus ar savām lielajām cerībām. Viņiem vienmēr šķiet, ka viņu bērns nav pietiekami veiksmīgs! Un šīs it kā neattaisnotās cerības, pārvēršas bērnu neirozēs.
Es esmu redzējis ļoti daudz traģēdiju un bērnu asaru, kad 12 gadīgas meitenes tiek sūtītas uz Londonas vai Bernes skolām, kad dēliem pret savu gribu ir bijis jāstājas Augstākajā Ekonomikas skolā vai pareizajā MVU fakultātē, tikai tāpēc, ka tētis tā nolēma. Jo tētis pats kādreiz bija gribējis tur macīties («что отцы не допели,— мы допоем!»)
Vai arī, kādas 7 gadīgas meitenes tēvs stāstīja, ka meita nodarbojas ar mākslas vingrošanu, bet tur viss ir ļoti stingri, un, ka viņš ar treneri vienojās par to, ka līdz 12 gadu vecumam tas bērnu “nelauzīs”. Ar to pašu vēloties pateikt, ka viņš nav tik traks kā visi parējie vecāki…. Pēc manām domām, tas vispār ir briesmīgi, pieļaut domu, ka tavu bērnu “lauzīs”.
Mammas, attiecībā uz mācībām, tik traki neuzvedas, jo bernu veselība viņas uztrauc vairāk kā sekmes skolā. Bet tēvu ambīcijas šajā tēmā uzzied ļoti krāšņi.
Tas pats ir ar kontroles tēmu – īpaši meitenēm. Te nu tēvi uzvedas īpaši agresīvi, cenšoties stingri ierobežot meitu brīvību – ne tik daudz aiz vēlmes pasargāt no nepatikšanām, bet gan atkal deļ tās pašas greizsirdības.
Nedaudz vēl par šķirtajiem tēviem.
Ir vīriešu kategorija, kuri aiziet pie citas sievietes, izveido jaunu ģimeni, tur piedzimst bērni, bet par “iepriekšējiem” aizmirst. Un arī šādu vīriešu nav nemaz tik maz.. Te nu atkal paceļas jautājums par tēvu jūtu sociālo dabu – ir šeit kaut kas no teiciena: “no acīm prom, no sirds – arā”.
Bet tiem, kuri šobrīd ir šķīrušies un uztur attiecības ar bērniem, ir raksturīgas divas kļūdas.
Pirmā kļūda: satikšanās laikā “ieslēgt skolotāju” un visu tikšanās laiku uzdot kontroljautājumus par mācībām, atzīmēm, disciplīnu, papildnodarbībām, “par ko gan tu domā?”, un “tagad beidzot ir jāsaņemas”
Otrā svētdienas tēvu kļūda – sarīkot nepārtrauktus svētkus. Pārvietoties no kinoteātra uz kafejnīcu, tad uz zooparku, tad – karuseļiem, pēc tam iepirkties lielveikalos, tad atkal picērija, un tā – bezgalīgi..
Bet bērnam šajā laikā kā svaigs gaiss ir vajadzīgas normāla cilvēciska komunikācija un attiecības. Lai tētis jautātu par to, kas bēnu uztrauc, lai justu viņa garastāvokli, interesētos par bērna attiecībām ar draugiem un pretējo dzīmumu.
Bet nākas konstatēt, ka tā vietā, lai normāli komunicētu, tēvi loti bieži atpērkas ar mantām, bet vēlāk, labākajā gadījumā, apmaksā mācības.
Savas uzmanības vietā piedāvāt naudu – tā pie mums ir ierasta situācija. Kā arī vīriešu infantīlisms un negatavība uzņemties atbildību. Plus emocionālā neattīstītība, kad vīrietis neprot paust labas emocijas, pat normāli neprot apskaut savu bērnu, toties lieliski prot paust savu agresiju… Tie visi ir mūsu sabiedrības dzīves fakti. Taču ar to visu ir iespējams strādāt. ja vien būtu tāda vēlēšanās.
Un noslēgumā es mēģināšu vērsties tieši pie stiprā dzimuma:
- neprecieties, vai nepiekrītiet sievas vēlmei dzemdēt, ja nejūtiet sevī vajadzību kļūt par tēvu. Ideāli, ja jūs esat gatavi un ļoti to vēlaties, un, galvenais jums pietiks tam spēka un laika.
- attīstiet savu emocionalitāti, mācieties dod un saņemt mīlestību, mācieties just un paust savas jūtas.
- ja vēlaties, lai jums būtu patiesas, uzticēšanās pilnas attiecības ar bērniem, negaidiet, kamēr viņiem paliks 15 gadu – peldiniet, mainiet pamperus, barojiet no pudelītes, celieties naktī, kad viņi raud, pastaigājaties pa dienu, esiet blakus vienmēr – ne gluži fiziski, bet domās un dvēselē.
- mācieties spēlēties, šķietami bezjēdzīgas bernu spēles.
- nemociet savus bērnus ar savām gaidām un cerībām, neaudziniet viņus par teicamniekiem, kosmonautiem, biliem geitsiem, akadēmiķiem landauiem – pieņemiet viņus tādus, kādi viņi ir…
Ja kādam ir bijis tētis, kurš visu to ir pratis…. Cik gan mēs viņam esam bijuši pateicīgi, pareizi? Mūžam pateicīgi.
Tie, kuriem bija un ir tādi tēvi – ir izauguši par sevi pārliecinātiem cilvēkiem un, protams, laimīgākiem, veselākiem par visiem parējiem…
Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
