Tā jūtas kļūst par atmiņām…pašas…ar laiku…izsāpot!!!

Nevienu cilvēku,nevar aizmirst…viegli,īpaši tos,kurus mēs līdz neprātam mīlējām…ar visu sirdi un dvēseli.Pēc viena rokas mājiena,nevar beigt…ne mīlēt,ne aizmirst,tam arī daudzu gadu var būt par maz.Pienāk tāds mirklis,kad tev liekas…viss aizmirsts,jūtas pagaisušas,bet…pietiek nejauši saskrieties uz ielas vai ieraudzīt internetā viņa bildi…un atkal viss sākas no jauna.Asaras…sāpes…vīna glāze un miljoniem domu.

Atmiņas…kuras neļauj aizmigt pa naktīm,vārdi…kuri spītīgi slēpjas aiz sakniebtajām lūpām.Bet vienreiz…taksometrā,uz ielas,rindā pie kases vai dzerot savu rīta kafiju,tu sapratīsi…viss ir beidzies…nodzisis…pavisam.Tu pat sākumā tam nenoticēsi…atradīsi viņa foto un ilgi skatīsies,lai pārliecinātos…ka viss tiešām ir beidzies un tu vairs nemīli.Un vairāk nesāpēs,nebūs auksti un asaru upes neskries pār vaigiem.Pat nejauši satiekoties…sirds vairs nelauzīsies ārā no krūtīm.

Tā…lēnām…izsāpot…aizdzīst rētas sirdī…no nenotikušas mīlestības.Tā cilvēks izārstējas no atkarības,kura saucas…otrs cilvēks.Tā jūtas kļūst par atmiņām…pašas…ar laiku…izsāpot!!!
I.Segliņa.