Tieši.lv Tieši tas, kas vajadzīgs.
Pret vēl viena bērna dzimšanu iestājās visi. Vecmāmiņa uzstāja, lai nepapildina nabagu rindas, tēvs sāka dzert, bet mamma visu laiku raudāja.
Vecākās meitas vārdi mātei bija visdziļākās cieņas vērti. Malacis meitēns!
Doma par vēl vienu bērnu maniem vecākiem pat nebija prātā. Pārdzīvojusi nopietnu pēcdzemdību depresiju, krīzi valstī, nevarēdama savilkt galus, mūždien aizņemoties, lai pabarotu divas meitas, mamma nolēma uzsākt biznesu. Tēvs tolaik strādāja milicijā un jau bija sācis diezgan krietni iedzert. Viņš reti pavadīja ar mums vakarus un brīvdienas.
Tāds dzīves veids, ka neviena nekad nav mājas, kad visi ir pa savam darīšanām, bet bērni ir atstāti savā vaļā, jau bija labi iesakņojies mūsu ģimenē. Līdz brīdim, kad mammas kurpju kārbā bija sakrājies tik daudz naudas, ka varējām doties atpūsties uz Krimu.
Ak, Dievs, kāda tā bija pasaka!
Pēc lietainās un vēsās vasaras uz karsto jūras piekrasti. Mums ar māsu patika skraidīt pa oļaino krastu, peldēties, līdz kļuvām zilas, izlūgties pa glāzītei ķiršu vai trubiņas ar iebiezināto pienu. Šie dzīves svētki pilnā mērā skāra arī vecākus, viņi piemirsa par mūžīgo izdzīvošanu, atslābinājās, kļuva jaunāki, viņi staigāja rokās saķērusies.
Bet mēnesi pēc atgriešanās no dienvidiem, es nakts vidū atradu māti virtuvē raudam. Tad viņa atjokojās, bet raudāt viņa sāka biežāk, nedaudz vēlāk sākas arī attiecību skaidrosana ar tēvu. Tests nemeloja-mūs visus gaidīja liels pārbaudījums – ģimenes pieaugums.
Savos 10 gados man jau bija priekšstats, par to, kā dzimst bērni (no kurienes gan tādas zināšanas? no kino, protams), zināju arī, ka ir tādi grūtniecības noteikšanas testi.
Atradu mammas somas kabatiņā. Divas spilgtas svītriņas, regulāri skandāli, mammas dīvainais izskats un pašsajūta, sakniebtās vecmāmiņās lūpas, tēva dusmīgā seja un bezgalīgās runas, kur viena un tā pati frāze, kas atkārtojās bieži “nav ko nabagu rindas papildināt”, mijās ar mammas „es vairāk uz turieni neiešu!” Toreiz es nesapratu, kas tas ir „uz turieni”, tagad acu priekšā 90. gadu abortu statistika, briesmīga statistika.
Viss tas sakārtojās kopējā bildē. Kļuva skaidrs, ka mamma gaida bērnu, ka neviens šo bērnu negrib, ka visi saka mammai, lai kaut kur iet un kaut ko izdara, bet viņa nevēlas to darīt. Šķita, ka tuvojas nelaime, tā milzt pār mūsu dzīvokli, pār mūsu pusdienu galdu, kur trauciņā vienmēr ir karamelītes, pār katru gultu un arī tieši pār mani.
Tik dīvaini bija saprast, nojaust un justies, ka esi pieaugusi, bet redzēt, kā vecāki sarunājoties cenšas ciešāk pievērt durvis (bet pēc tam kliedz tā, ka pat kaimiņi aiz sienas dzird).
Dīvaini bija neieredzēt mīļo vecmāmiņu, kura (bērna jušana ir precīza) vēl mums kaut ko ļaunu, citādi gan kāpēc mamma pēc viņas aiziešanas ieslēdzās tualetē un pusstundu raudāja elsodama. Vienā tādā reizē es neizturēju un pateicu viņai, ka es visu zinu, ka gribu viņu atbalstīt, ka gribu, lai man būtu brālis vai māsa, ka palīdzēšu viņai tāpat kā ar māsu Oļu, ka kopā mēs ar visu tiksim galā.
Iedomājieties, tā arī pateicu ”Kopā tiksim galā”. Kā šodien atceros tās sajūtas: bezgalīgu mīlestību, atvieglojumu, ka nevajag vairāk izlikties, apņēmību kaut kādu.
Mamma tad uzreiz beidza raudāt un, šķiet, pirmo reizi pēc ilga laika pa īstam silti paraudzījās manī, kā uz savu sabiedroto paskatījās. Tagad, pēc gadiem, es saprotu, ka tajā situācijā mēs ar māsu bijām viņas vienīgie draugi.
Tēvs toreiz uzstādīja ultimātu: ”Atstāsi bērnu – mūsu ģimenes nebūs”.
Viņš nevarēja piedot, ka sieva nepakļaujas, attiecības starp viņiem jau pirms tam bija ne pārāk labas, un īsais vasaras ceļojums jau šķita kā sapnis. Ar mammu pārtrauca attiecības tēva vecāki. Viņu dāvanas mums atgādāja citi cilvēki, vai arī mēs tikām aicinātas ciemos pie vecvecākiem pa brīvdienām, bet mamma pat pa telefonu ar viņiem nerunāja, uzreiz deva to man.
Arī viņas draudzenes grozīja pirkstu pie deniņiem: „Kam tev vēl trešo?” Tu tikko esi izlīdusi no psiholoģiskās bedres, ar zīdaini neviens biznesu neveido”.
Argumenti bija dzelžaini, bet vēl dzelžaināka bija mammas apņēmība dzemdēt. Gāja laiks, līdz pat septītajam mēnesim viņa pati braukāja pēc preces uz Maskavu, stiepa milzīgās somas ar bērnu apģērbiem, neatstāja savu mazo, bet ar tādām grūtībām izveidoto biznesu, kurš deva peļņu. Bet tad slēdza kiosku tirgū līdz pienāks labāki laiki.
Es nezinu, uz ko sieviete cer tādās situācijās, no kurienes smeļas spēkus, bet skaidri varu pateikt, ka mamma ar cieņu iznesa visas grūtības, nežēlojās un bija daudz priecīgāka un gaišāka, nekā es spēju atcerēties.
Tēvs daudz dzēra, visu laiku solījās aiziet, bet projām negāja, ar mammu nerunāja. Gulējām mēs kopā (mamma, es un māsa) divguļamajā gultā. Uz nakti slēdzām ciet istabas durvis, jo, ja tēvs bija piedzēries, tad sāka lidot trauki, mēbeles un citi priekšmeti. Domāju, ka tas bija pats smagākais mūsu ģimenes etaps, kurā pārbaudījumu uz izturību izgāja visi tās locekļi.
Es centos uzņemties rūpes par māsu un mājas darbiem, mamma, kā varēja, pelnīja iztiku un centās nekrist izmisumā, tēvs „cīnījās” ar alkoholu (un kā vēlāk izrādījās, arī ar citām sievietēm), bet kas gan es esmu, lai nosodītu – laiks pats visu salika pa vietām.
Visas šīs šausmas beidzās kādā saulainā maija dienā, kad pasaulē nāca mans jaunākais brālis.
Mamma mani pamodināja naktī un pateica, ka tūlīt viņai pakaļ atbrauks ātrā palīdzība un pēc tam viņa atgriezīsies jau ar mazuli, deva rīkojumus tuvākajam laikam, noskūpstīja guļošo māsu, savāca nepieciešamās lietas un aizbrauca. Es tūdaļ pat pamodināju māsu un mēs abas, celīšos nometušās , lūdzām Dievu (ak, šī bērnu ticība Dievam!) līdz pašam rītam, lai mammai un mazajam viss būtu labi. Tad no dežūras atnāca tēvs un, uzzinājis, kas noticis, sāka nebeidzami kādam zvanīt, jautājot: „Nnnn …nav vēl dzemdējusi?” Todien viņš nebija dzēris, bet nezin kāpēc raudāja.
Bet tad, kad viņam paziņoja: „Jums ir dēls, 3,600, 50 cm!” – ilgi sēdēja nekustīgi un raudzījās vienā punktā.
Šis mazulis ienesa gaismu mūsu mājā jau ar pirmo dienu, viņš atgrieza mieru un uz daudziem gadiem kļuva par to pievilkšanas centru, kas turēja mūs kopā. Kā teica runcis Matroskins: „Kopējs darbs apvieno”. Mēs visi pastrādājām, lai izaudzinātu šo puisēnu.
Uzminiet nu, kurš tagad ir visu radu mīlulis? Kurš ir vislieliskākais, visskaistākais, visgudrākais bērns (nu kāds vēl bērns, 17 gadi taču!)?
Mantinieks, dzimtas turpinātājs, vecāku cerība un balsts. Mūsu vecāku, kuri pārdzīvoja krīzi, bet palika kopā, neraugoties ne uz ko.
Visa šī stāsta morāle varētu būt tāda, ka visi vīrieši ir āži, ka viņi ir vāji, ka bērni nav jāiznēsā un jādzemdē šādos apstākļos – tas ir pamatīgs trieciens psihei, ka visa pasaule ir nežēlīga, ja jau pat tuvi cilvēki var ar tevi tā izrīkoties (atcerēsimies kaut vai manas vecmāmiņas un vectētiņa pozīciju).
Bet es nerunāšu par to, tikai klusi pateikšos visumam, ka mēs tikām galā, un tagad man ir vēl viens tuvs cilvēks.
