Problēma vienmēr ir vecākos nevis bērnos

Vecāku sapni par veselu un laimīgu bērnu nereti sagrauj bērns pats. Un dažreiz vecākiem šķiet, ka dara viņš to apzināti. Viņi visu pasniedz uz šķīvīša ar zelta maliņu, bet bērns aug nepateicīgs, izlutināts, neiejūtīgs utt. Tad sākas nebeidzamās vizītes pie speciālistiem (lai gan bieži vien vecāki aprobežojas ar radiniekiem), lai rastu atbildi, ko darīt ar bērnu, kā viņu “izlabot”. Pazīstamais psihologs Mihails Labkovskis saka, ka problēma nav bērnā, bet gan vecākā pašā. Viņš vecākiem iesaka no sākuma tikt galā pašiem ar sevi un tad nogludināt attiecības ar bērnu. Tad dāvāt bērnam laimīgu bērnību būs daudz vienkāršāk.

Gribat, lai bērnam būtu laimīga bērnība? Sākumā tieciet galā ar sevi!

“Es viņam visu, bet viņš…”, “Iesakiet, ko man darīt ar bērnu?”, “Kurā viņš tāds iedzimis…”. Atpazīstama bilde, ne? Gribat, lai jūsu lolojumam būtu “ideāla bērnība”, bet viņš, parazīts, visu cenšas sabojāt. Bet iemesls ir tajā, ka ideālu bērnību savam bērnam var nodrošināt tikai psihiski veseli vecāki. Tika tā un nekā citādi. Lai bērns izaugtu laimīgs un lai mīlestība viņam būtu gaišas un priekpilnas jūtas, vecākiem tās jādod jau no visagrākās bērnības.

Te, protams, var izdarīt lirisku atkāpi par to, ka mēs katrs atšķirīgi uztveram mīlestību. Vieniem tā ir darbība un rīcība, savukārt citiem – siltas, maigas attiecības, rūpes un uzmanība. Bet vissvarīgāk ir tas, ka mīlestība kā emocijas, kuras mēs pret kādu izjūtam – tās ir pilnīgi bērnišķīgas sajūtas. Tās ir tās jūtas, kuras izjutām, kad bijām bērni. Meklēt mīlestību nozīmē meklēt tās sajūtas, mēģināt tās atkārtot, atjaunot, zemapziņā atkal nokļūt bērnībā.

Aplūkosim labvēlīgu ģimeni. Tādu, kur bērns tika bučots un lutināts, uz rokām nēsāts, kur viņu dievināja visi ģimenes locekļi. Pieaugot viņš to vien darīs, kā meklēs šo dievināšanu.

Bet, kā mēs labi saprotam, tā negadās visiem. Daudzi jau agrā bērnībā jutušies pamesti, nevienam nevajadzīgi, nemīlēti. Iemesli var būt bijuši dažādi: viens ir ievietots internātā, cits diennakts bērnudārzā, vēl kāds aizsūtīts uz citu pilsētu pie vecmāmiņas (mamma atbrauca reizi mēnesī, bet bērns raudāja, jo ļoti mīlēja mammu un pārdzīvoja, ka tā viņu pamet). Gribat, lai bērnam būtu laimīga bērnība? Sākumā tieciet galā ar sevi! “Es viņam visu, bet viņš…”, “Iesakiet, ko man darīt ar bērnu?”, “Kurā viņš tāds iedzimis…”. Atpazīstama bilde, ne? Gribat, lai jūsu lolojumam būtu “ideāla bērnība”, bet viņš, parazīts, visu cenšas sabojāt. Bet iemesls ir tajā, ka ideālu bērnību savam bērnam var nodrošināt tikai psihiski veseli vecāki. Tika tā un nekā citādi. Lai bērns izaugtu laimīgs un lai mīlestība viņam būtu gaišas un priekpilnas jūtas, vecākiem tās jādod jau no visagrākās bērnības. Te, protams, var izdarīt lirisku atkāpi par to, ka mēs katrs atšķirīgi uztveram mīlestību. Vieniem tā ir darbība un rīcība, savukārt citiem – siltas, maigas attiecības, rūpes un uzmanība. Bet vissvarīgāk ir tas, ka mīlestība kā emocijas, kuras mēs pret kādu izjūtam – tās ir pilnīgi bērnišķīgas sajūtas. Tās ir tās jūtas, kuras izjutām, kad bijām bērni. Meklēt mīlestību nozīmē meklēt tās sajūtas, mēģināt tās atkārtot, atjaunot, zemapziņā atkal nokļūt bērnībā.

Aplūkosim labvēlīgu ģimeni. Tādu, kur bērns tika bučots un lutināts, uz rokām nēsāts, kur viņu dievināja visi ģimenes locekļi. Pieaugot viņš to vien darīs, kā meklēs šo dievināšanu. Bet, kā mēs labi saprotam, tā negadās visiem. Daudzi jau agrā bērnībā jutušies pamesti, nevienam nevajadzīgi, nemīlēti. Iemesli var būt bijuši dažādi: viens ir ievietots internātā, cits diennakts bērnudārzā, vēl kāds aizsūtīts uz citu pilsētu pie vecmāmiņas (mamma atbrauca reizi mēnesī, bet bērns raudāja, jo ļoti mīlēja mammu un pārdzīvoja, ka tā viņu pamet).

Cits, ne mazāk izplatīts scenārijs: tēvs pēc šķiršanās pie bērna nebrauc, dzīvo savu dzīvi, nemaz neinteresējas par meitas dzīvi. Meitenīte skumst un cieš, ka nav tēvam vajadzīga. Viņas izpratnē tā ir mīlestība. Saprotat, par ko es runāju? Pieaugot viņa meklēs cilvēku, kurš dos viņai šīs ciešanas – pametīs, aizmirsīs, būs nevērīgs. Viņai TĀ būs mīlestība. Un tikai tādas attiecības viņa spēs uztvert par nopietnām. Mīlestība mums visiem eksistē apriori, kopš dzimšanas, bet tās veidošanā vistiešākā ietekme ir vecākiem. Vai nu bērns priecājas un ir laimīgs, vai arī viņš cieš, baidās un pārdzīvo. Un šai emociju gammai, kas ir tik pierasta jau no pašas bērnības, cilvēks seko visu savu dzīvi. Tieši tāpēc mums ir tik grūti vienoties par to, kas ir mīlestība – katram ir atšķirīga izpratne, atskaites punkti, pieredze.

Rakstu lasīs dažādi cilvēki. Visi ir atšķirīgi. Viņu starpā ir gan neirotiķi gan psihiski veseli. Nevajag gaidīt gatavas receptes. Tādu nav. Ja cilvēkam ir nopietnas problēmas, viņš nevar mainīties uzreiz, izlasot šo rakstu līdz galam.

Pieņemsim, jūs esat agresīvais vecāks. Kliedzat uz bērnu, šad tad arī “paceļat roku”. Un ko, izlasīsiet rakstu un padomāsiet – bet psihologs pareizi saka, nevajag iedunkāt bērnu. Protams, nevajag, bet jūs citādi neprotat. Jo vairāk centīsieties savaldīties, jo vairāk agresijas būs. Ir tikai viens ceļš, kā atrisināt šo samilzušo problēmu – sakārtot savu galvu. Tikai izdzīvojot vēlreiz savu bērnības stāstu par nelaimīgu mīlestību, var kļūt par veiksmīgu un dzīvespriecīgu mammu. Bet ne par tādu, kura nevis dzīvo bet izdzīvo, kura satiekas ar neskaitāmiem vīriešiem un nekādi nevar nodefinēt, vai meklē tēvu – mačo, kas skraida pa dzīvokli ar siksnu rokā un mēģina no jūsu bērna izaudzināt “normālu veci” (bet patiesībā audzina kārtējo neirotiķi).

Kad saņemsiet sevi rokās, aiziesiet pie psihologa (vai pie psihiatra – atkarīgs no jūsu gadījuma smaguma pakāpes) un tiksiet galā ar savu neveselo psihi, varēsiet vairs nelasīt manus rakstus. Jums nebūs nepieciešami ne padomi, ne psihologi – viss jums izdosies. Kāpēc? Tāpēc, ka jūs beidzot kļūsiet par normālu cilvēku: paredzamu, ar stabilu psihi, bez kompleksiem, kas spēj kontrolēt emocijas. Un bērns tad – ak, brīnums – augs pilnīgi normāls un vesels. Bet pagaidām vairums vecāku uzskata, ka ar viņiem viss ir kārtībā, bet ar bērnu, lūk “steidzami kaut kas jādara…”