Raksts tiem, kuriem ir daudz problēmu

– Labdien-labdien, ejiet virtuvē. Es tūliņ. Tikai nagus nožāvēšu…

– Nagus? Kādus nagus? – apstulba psiholoģe.
Viņa strādā “Hospis” (aprūpes centrs smagi slimajiem un nedziedināmajiem pacientiem). Bērnu “Hospis”. Viņa strādā ar pieaugušajiem, kuriem mirst bērni. Tas nav darbs, bet drīzāk sods. Pastāvīgs kontakts ar nāvējošu izmisumu.

Viņas klienti nelako nagus. Nevalkā košas drēbes. Nesmejas. Nesmaida. Nesvin svētkus. Neiet uz kino.
Viņi nēsā melnus lakatiņus. Skatās vienā punktā. Atbild nevietā. Un ilgi neatver durvis.
Viņi dzīvo melnās dienas gaidās un dara melnu katru gaidīšanas dienu.

Psihologs vajadzīgs, lai no tādu vecāku galvām izdzītu domas par nāvi. Savu pašu nāvi. Tāpēc, ka tad, kad aizies bērns, dēļ kā gan dzīvot?
Psihologam jāprot paskaidrot, dēļ kā dzīvot. Jāpalīdz izdomāt jaunu “dēļ kā”. Un jāprot iemitināt šo jauno “dēļ kā” jau sen uz izmisuma robežas dzīvojošo mammu un tētu galvās.
– Kādi nagi? – pārjautāja psiholoģe. – Jūs esat Aņečkas mamma? Jūs esat Sņežana?

– Es esmu mamma, mamma. Lūk, šie nagi, – iesmējās Sņež. Parādīja skaistu manikīru ar spīdīgiem kā ledenes pirkstiņiem.
Sņežanai ir 30 gadi. Pirms diviem gadiem viņas četrgadīgajai meitiņai uzstādīja diagnozi. Onkoloģija. 4. stadija. Diagnozi, kas noteica viņas meitas dzīves beigas. Divi gadi. Divreiz pa 365 dienām. “Plus-mīnus 720 dienas, – izskaitīja Sņež un iekrita izmisuma akā.

Akai nebija dibena. Kad Sņež skatījās uz meitiņu, viņa visu laiku lidoja lejup, pārciešot necilvēciskas pārslodzes. Viņai šis kritiens rādījās sapņos. Miegā viņa izmisīgi ar nagiem ķērās akas sienās, nobrāžot pirkstus līdz asinīm, cenšoties nobremzēt, apstāties. Pamodās necilvēcīgās sāpēs. Pirksti sāpēja. Nagi dzeltēja. Droši vien sēnīte. Sņež slēpa dzeltenos nagus zem krāšņa manikīra.
Protams, viņas cīnījās.

Sņež izmisīgi kārpījās. Ķērās pie jebkura mazākā salmiņa. Tradicionāla medicīna. Netradicionālā. Vienu dienu pēc kārtējās rīta starošanas viņa varēja meitiņu aizvest pie lauku dziednieka. Un, ja nu pēkšņi? Staru terāpija un ārstniecības zālīšu uzlējumi. Ekstrasensi. Burvji. Labākie diagnosti un onkologi.

“Un, ja nu pēkšņi” izbeidzās, kad metastāzes atklāja meitiņas kaulu smadzenēs. Sņež saprata: lūk tagad – viss. Ceļa finiša posms. Lai cik dienas būtu palikušas, tās būs jau bez “ja nu pēkšņi”.
Sņež pēkšņi apzinājās: viņa vairs neko nevarēs mainīt. Izvēles: dzīvot vai mirt – vairs nav.
Viņai, Sņežanai, nāksies to pieņemt. Viņa momentā apledoja.

Paga, izvēle taču ir vienmēr! Pat notiesātajam uz nāvi cilvēkam, kuru ved uz nošaušanu, ir izvēle. Izvēle, ar kādu garastāvokli turp iet. Ar naidu, ar aizvainojumu, ar piedošanu, ar cerību…

Sņež saprata, ka šī izvēle ir viņas glābiņš. Un kļuva siltāk.
Viņa izvēlējās dzīvot tā “it kā nekas nebūtu noticis”. Viņa nesāks kultivēt slimību un pakļaut tai savas meitas dzīvi. Un arī savu dzīvi – ne. Viņa vairs neliks uz tuvojošās nāves altāra nevienu no dienām, ko Dievs novēlējis dzīvei.
IR JĀDZĪVO. NEVIS JĀGAIDA.
Jā, iespējams, ka slimnīcas palāta un ikdienas injekcijas jau tā sadurstītajās bērna vēnās pagarinās viņas dzīvi par dažām dienām. Bet vai tā ir dzīve piecgadīgai meitenei? Nē! Tās ir mokas.

Aņuta visu laiku slimnīcā lūdzās, lai mammīte ved viņu mājās. Mājās ir lelles, multenes, smieklīgi žurnāli, augļi. Mājās ir bērnība. Bet slimnīcā – cīņa. Taču cīņas rezultāts ir jau zināms, tad dēļ kā?
Sņež aizveda meitiņu mājās. Un sāka dzīvot.
– Viņa nav pie pilna prāta, – citas mammas, kuru bērni gulēja slimnīcā, drūmi skatījās uz Sņežanu un sprieda. – Viņa ir padevusies!

Un tajā pat brīdī Sņež izdarīja savu apzinātu izvēli. Viņa pārstāja krist akā.
Apstājās. Pacēla galvu. Un ieraudzīja debesis. Un saules starus, kas iesniedzās viņas akā.
Viņa stipri saspieda Aņutas plaukstu, kad abas kopā gāja projām no slimnīcas.

– Iesim mājās, mana mīļā….
– Mēs šeit vairs neatgriezīsimies? – cerīgi jautāja meitiņa.
– Nē, vairs neatgriezīsimies, – stingri noteica Sņež.
Aņuta kļuva par “Hospis” pacientu. Dzīvoja mājās, bet bija uzskaitē.

“Hospis” – tas nav par nāvi. Tas ir par dzīvi. Par to, ka nāve ir daļa dzīves. Ka nomirt nav bailīgi. Ka bailīgi ir nomirt dzīvam esot.
Sņež ļoti cienīja šīs iestādes darbiniekus. Viņi vienmēr bija blakus. Telefona zvana attālumā. Un vienmēr bija gatavi palīdzēt. Un viņi neuzdeva muļķīgus jautājumus. Tas ir ļoti svarīgi.
Bet citi – uzdeva.
– Kā tev? – jautāja citi.

Šajā jautājumā iešūtas dziļas šausmas no sveša cilvēka bēdas bezgalīguma apzināšanās un dziļš prieks no apzināšanās, ka šī bēda nav mana…
– Man – lieliski, – godīgi atzinās Sņež. – Šodien brauksim ar karuseļiem. Aņuta ļoti gribēja. Saēdīsimies saldējumu. Izdauzīsimies pa parku.
Cilvēki novērš skatienu. Šis teksts pieder vesela bērna mammai. Tā nedrīkst runāt nāvīgi slimas meitenītes mamma.
Cilvēki, kuri nevienu dienu nav nodzīvojuši akā, mīl uzdot eksperta līmeņa jautājumus par to, kā pareizi ciest. Viņiem ir asarās izmirkusi Izmisuma Hrestomātija.
Bet Sņež nav tādas hrestomātijas. Viņai ir albūms ar baltām lapām. Katra lapa ir jauna diena.
Šodien mēs to nodzīvosim uz pilnu klapi. Ar saldējumu un karuseļiem. Izkrāsosim ar košiem ziediem un bērnu smiekliem. Un pēc tam iestāsies nakts, Aņutka aizmigs, bet Sņež klausīsies viņas elpā. Viņas guļošās meitiņas elpa ir pati labākā mīlestības simfonija pasaulē. Paldies, Dievs par vēl vienu košu dzīves dienu. Rīt mūs gaida jauna tīra lapa. Kādās krāsās to labāk izkrāsot?

Kaut kādā mirklī Aņutas slimības vidū no Sņežanas aizgāja vīrs. Protams, briesmīgākais bija tas, ka no Aņutas aizgāja tētis.

Aizejot vīrs Sņežanai pateica ko aizvainojošu. Ka viņa ir resna. Un veca. Un vēl kaut ko. Sasita ar vārdiem. Sņežana neklausījās. Viņa saprata. Viņš vienkārši padodas. Viņš aizgāja no bailēm. Viņš negribēja katru dienu skatīties, kā izdziest viņa bērns. Tas bojā viņa dzīves kvalitāti. Viņam nākas vainīgi smaidīt. Tāpēc, ka sabiedrība nosoda smaidus tādās situācijās.