Skumji, bet laikam tikai smags zaudējums, kritisks veselības stāvoklis vai cilvēka nāve mums māca dzīvot pa īstam. Visādi citādi mēs tikai gatavojamies dzīvei, bet reāli nedzīvojam. Vienīgā patiesā dzīve notiek dotajā brīdī. Viss pārējais ir sapnis, kurā atrodamies, cieši guļot saldā domu, atmiņu, vēlmju un emociju miegā. Steidzam sasniegt to, kas ir nesasniedzams- laimi.
Nesasniedzams tāpēc, ka laimi asociējam ar kaut ko, pēc kā jātiecas, kas jānopelna un jāiegūst. Šī virzība ir bezgalīga. Tā ir nebeidzama tieksme pēc ilūzijas, kas kā mirāža gaist, pietuvojoties tai tuvāk. Šāda veida dzīve ir kā vāveres ritenis ar nepārtrauktu skrējienu pēc finansiālām uzvarām, mīlestības, miera, laimes un citām vēlmēm. Kļūstam īgni, neapmierināti un kritiski pret sevi, citiem un dzīvi kopumā. Dzīve ir neparedzama un pielīdzināma staigāšanai pa virvi virs aizas. Kritiens var izrādīties negaidīts un ātrs kā viens acu mirklis. Dzīves izgaist viena pēc otras kā atgādinājums tam, ka jādzīvo jau šobrīd, neatstājot dzīvi uz rītdienu. Rītdiena var nepienākt. Varam nepaspēt pateikt paldies. Varam nepaspēt pateikt, ka mīlam.
LASI ARĪ ŠO: 3 MĪKLAS, KURAS SEV LĪDZI KAPĀ PAŅĒMA SULTĀNE HIRREMA
Jābeidz meklēt, jābeidz izmisīgi tiekties pēc iedomu ideāliem. Jebkuri meklējumi ir lamatas, jo liek virzīties prom no dzīves un sevis paša. Mēs esam attāli no savas patiesās būtības un dievišķuma, un šī plaisa rada slāpes un izsalkumu, ko tulkojam kā fizisku badu, lai gan tās ir tikai un vienīgi garīgās slāpes, kas saistītas ar mīlestības trūkumu. Tā vietā, lai tiektos piepildīt un tikai gatavotos dzīvot savu ideālo dzīvi, es to dzīvoju šobrīd, bez nosacījumiem un vēlamajiem apstākļiem. Man lietainas dienas ir tik pat vērtīgas kā saulainas. Esmu laimīgs kā skumjās, tā priekos. Es novērtēju un saku paldies par šodienu. Šis mirklis ir viss, kas man ir. Esmu bagāts vīrs.
Autors:Kaspars Zlidnis