Home / 112 / Roberts Fūrmanis par to, kā patiesībā notika nesenā Stradiņa slimnīcas evakuācija

Roberts Fūrmanis par to, kā patiesībā notika nesenā Stradiņa slimnīcas evakuācija

Anesteziologs, reanimatologs un Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) viceprezidents Roberts Fūrmanis nācis klajā ar ļoti plašu un detalizētu aprakstu par to, kas realitātē notika “Stradiņu” evakuācijas laikā.
Publicējam Roberta Fūrmaņa ierakstu LĀB mājaslapā nerediģētā formā:

Nožēlojama un pretīga mūsdienu sadzīves negācija ir patiesi vai nepatiesi draudi par spridzekļiem vai sprādzienbīstamiem priekšmetiem ēkās, iestādēs, publiskās vietās. Līdz šim Latvijā ziņas par sprādzienbīstamiem priekšmetiem visvairāk skārušas skolas, dzelzceļa stacijas, lielveikalus.

Nožēlojama un pretīga mūsdienu sadzīves negācija ir patiesi vai nepatiesi draudi par spridzekļiem vai sprādzienbīstamiem priekšmetiem ēkās, iestādēs, publiskās vietās. Līdz šim Latvijā ziņas par sprādzienbīstamiem priekšmetiem visvairāk skārušas skolas, dzelzceļa stacijas, lielveikalus.

Lai cik tas liktos dīvaini, pasaulē tieši slimnīcas ir visvairāk apdraudētās iestādes, kas cieš no šāda apdraudējuma. Ziņas par sprādzienbīstamiem priekšmetiem slimnīcās rada trauksmi un evakuācijas nepieciešamību visā pasaulē. Kaut arī ne visi nepatiesās trauksmes cēlāji – zvanītāji un īsziņu sūtītāji – tiek atklāti, ir zināma neliela atšķirība starp tiem, kas ziņo par sprādzienbīstamiem priekšmetiem lidostā, stacijā, lielveikalā un slimnīcā. Bieži izrādās, ka maldīgās, bīstamās un nežēlīgās informācijas sniedzējs konkrētajā slimnīcā guvis negatīvas emocijas (slimnīca diezgan reti ir vieta pozitīvām un gaišām emocijām). Globāli visvairāk ziņojumu par ieliktiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem nāk par psihiatriskām klīnikām un neatliekamās palīdzības slimnīcām, un diemžēl pasaules pieredze liecina, ka melīgie zvanītāji ir pacienti, kas nelīdzestīgi ārstē savu psihisko slimību.

Tātad – zvans vai īsziņa par slimnīcā ievietotu spridzekli nav nekas jauns. Ir zināmi gadījumi, kad šie draudi izrādījušies patiesība, un Pakistānā, Šrilankā un Afganistānā slimnīcas cietušas terora aktos. Pārliecība, ka pie mums nekas tāds notikt nevar, ir maldīga un bīstama, terorisma izplatībai ir tendence ģeogrāfiski paplašināties. Ir aprakstīts gadījums, kad slimnīcā iebraucis furgons it kā ar pārtiku, bet patiesībā arī ar spridzekli. Atskanēja brīdinājuma zvans, ka slimnīcā ievietots spridzeklis. Uz slimnīcu devās glābēji un nesprāgušas munīcijas speciālisti. Viņi sāka pārmeklēt visu slimnīcu. Kad viņi ieradās pārbaudīt virtuvi, pie kuras piebraucis furgons, atskanēja sprādziens.

Būtiskais – lielu katastrofu, kara un terora aktu gadījumā palielinās iespēja ļaunprātīgi dezorganizēt slimnīcu un medicīnas iestāžu darbu.

ASV vairākkārt ziņojumi par spridzekļiem bijuši slimnīcās, kurām konkrētajā laikā bijušas papildu problēmas. Piemēram, viesuļvētras Marijas izraisītās dabas katastrofas laikā, brīdī, kad orkāns un plūdi bija atstājuši slimnīcu bez elektrības, kad ģenerators strādāja ar problēmām, kad slimnieku pieplūdums bija trīskāršs, operāciju apjoms divkāršs, tur tika veikta provokācija (šaudīšanās), kuras dēļ slimniekus vajadzēja evakuēt.

Problēmām ir tendence attīstīties pēc Mērfija likuma – zvans par bumbu slimnīcā var pienākt tad, kad kaut kur tuvumā ir milzu katastrofa, sabrucis lielveikals vai apgāzies autobuss. Zvans vai e-pasts par spridzekli slimnīcā biežāk būs vietā, kur evakuācijas iespējas būs ierobežotas (piemēram, remonts slimnīcā, uz kuru pacientus optimāli pārvest).

Arī kara medicīnā plaši aprakstīti gadījumi, kad pretējai karojošai pusei ar draudu palīdzību liek tērēt milzu resursus. Karā Austrumukrainā vairākkārt nāca paziņojumi par frontei tuvu esošajās slimnīcās ievietotiem spridzekļiem, turklāt – vienlaikus vairākās slimnīcās. Iespējams, ka īsziņas tika sūtītas no otras frontes puses. Tieši maldu ziņojumi par spridzekļiem slimnīcā ir iemīļots hibrīdkara elements.

Ziņas par iespējamiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem slimnīcās var būt arī slimnīcas darbinieku, pacientu, viņu radinieku piesardzības vai pilsoniskas attieksmes radītas. Piemēram, slimnīcas personāls var pamatoti satraukties par kādām aizdomīgām precēm vai iekārtām, kas tiek piegādātas pa pastu, ko atnes kurjeram līdzīga persona, vai par slimnīcas telpās atstātiem saiņiem un somām. Šīs situācijas glābējiem un policijai ir vieglāk identificējamas un parasti prasa mazākus pūliņus slimnīcas evakuācijā. Tomēr allaž jāpatur prātā, ka slimnīcas personāla un pacientu pienākums spridzekļu draudu vai iespējamo svešo paku vai somu gadījumos ir nekavējoties zvanīt 112. Cilvēkam, kas zvana, ir jānorāda, ka pastāv aizdomas par sprādzienbīstamu ierīci, kā arī ierīces atrašanās vietu.

Pēc pieejamās literatūras datiem, biežākās reālās sprādzienbīstamās ierīces, kas var nonākt slimnīcas telpās, ir:

  • vēstules un paku bumbas, ko parasti sūta pa pastu un kas vērstas pret konkrētām organizācijām vai personālu. Šīs bumbas parasti satur tikai nelielu sprāgstvielu daudzumu. Parasti tās ir paredzētas potenciālajam cietušajam;
  • pretpersonāla bumbas, ko izmanto, lai uzbruktu nepazīstamiem cilvēkiem, ar mērķi vajāt vai nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku, radīt iespējami lielāku haosu un postu. Šīs bumbas var atšķirties pēc lieluma un var saturēt naglas vai ko citu, lai maksimāli palielinātu efektu;
  • pretīpašuma bumbas, ko izmanto, lai radītu maksimālus bojājumus ēkām, un tās ir īpaši bīstamas augstceltnēm un stiklotām fasādēm. Šīs bumbas var atšķirties pēc lieluma, un tās var paslēpt atkritumu tvertnēs, konteineros, automobiļos, kravas automašīnās utt.;
  • dedzināmās ierīces, kas satur benzīnu, citu degšķidrumu vai citus materiālus, kuriem piemīt ilgas, karstas dedzināšanas īpašības. Parasti šīs bumbas kalpo ugunsgrēka izraisīšanai grūtāk pieejamās vietās;
  • ierobežotas spridzināšanas ierīces var tikt izmantotas, ja ir vēlme izraisīt bailes, ekonomiskus zaudējumus. Šīs ierīces parasti ir vairākas, sprādzieni notiek dažādās vietās un/vai ar zināmu intervālu. Tās ļoti nopietni traucē organizācijas darbībai un izraisa paniku personāla vidū.

Uzmanību – pasta spridzekļi var arī izraisīt nāvi vai savainojumus un dod teroristam priekšrocības būt relatīvi nepamanāmam un grūti atklājamam. Darbiniekiem, kas darbojas ar slimnīcas pastu, jābūt apmācītiem un informētiem par to, kā rīkoties ar aizdomīgiem priekšmetiem. Visās nodaļās slimnīcā darbiniekiem būtu jāpadomā – vai jūsu nodaļa gaida šāda veida paketi? Īpaši jau tad, ja uz aploksnes vai iesaiņojuma ir smērvielas, ja tām ir neparasta – marcipāna vai mašīneļļas – smarža, ja ir kaut kādas elektroinstalācijas pazīmes vai folija, ja aploksne vai iepakojums ir pārlieku smags tā izmēriem, ja tajā masa sadalīta nevienmērīgi, ja tas piegādāts kaut kā neparasti.

Nevajadzētu aizmirst, ka sprādzienbīstamie priekšmeti var būt atšķirīgi pēc to iedarbes:

  • sprāgstvielas – rada bojājumus ar sprādziena vilni un sekundārus bojājumus ar ēkas gruvešiem, bet īpaši – ar plīstošiem stikliem;
  • sīki priekšmeti spridzeklī – lodīšu gultņi, naglas un stikls –, kas rada ļoti nopietnus ievainojumus;
  • termiski – sprādzienā tiek izsviests benzīns, cits degšķidrums vai citi materiāli, kam piemīt ilgas, karstas dedzinošas īpašības, reizē ar apdegumiem parasti izraisa ugunsgrēku;
  • ķīmiski – bojājumus rada ķīmisku vielu sajaukšanās vai toksisku gāzu atbrīvošanās;
  • bioloģiski un radioaktīvi ieroči – rada bojājumus, izkliedējot vielu vidē vai uz ādas. Ļoti bīstamas sekas var būt saskarsmei ar infekcioziem vīrusiem vai radiāciju.

Bumbas vai ierīces ir viegli maskējamas un paredzētas, lai radītu maksimālus bojājumus, eksploziju vai ugunsgrēku. Tās var noslēpt parastās ikdienas precēs, un, ja vien nav iepriekšēja brīdinājuma, tās var tikt aktivizētas, nevienam par to nenojaušot.

Par terorisma iespējām darbinieki slimnīcās ir informēti, apmācīti un daudzmaz sagatavoti risināt ar sprāgstvielas ievietošanu saistītu scenāriju. Ikvienam darbiniekam jābūt apmācītam ziņot par aizdomīgām personām ar aizdomīgu uzvedību slimnīcā, kā arī par aizdomīgiem slimnīcā aizmirstiem priekšmetiem. Izšķirošais rīcību virzošais spēks ir veselais saprāts, darbojoties ar aizdomīgiem priekšmetiem. Realitātē – ja slimnīcā tiek atklāts objekts, kura esamību nevar viegli izskaidrot, uz to jāraugās aizdomīgi un objekts jāuzskata par sprādzienbīstamu ierīci. Aizdomīgu paku nedrīkst aizskart un pārvietot, bet jāziņo, zvanot uz tālruni 112, un Uzņemšanas nodaļas virsārstam, ja nav citas precīzākas norādes un nav zināma konkrēta amatpersona, kas slimnīcā ir atbildīga par iespējamu negatīvu sižetu.

Būtiski šādā brīdī iespējami attālināt gan pacientus, gan personālu no bīstamās vietas. Ja jāpieņem lēmums evakuēt ēku vai teritoriju, jāievēro attiecīgs attālums metros:

  • ir atrasts aizdomīgs iepakojums vai ierīce – 100 metri;
  • ir aizdomās turams automobilis – 200 metri;
  • ir aizdomās turams furgons vai kravas automobilis – 400 metri.

Evakuētajam personālam un pacientiem ideālā gadījumā jāpārceļas uz vietu, kas atrodas aiz cietas sienas, un šai vietai jābūt iespējami attālu no lieliem stikliem un arī logiem.

Būtu jānovērš radio pārraides un telefona sakari vismaz 50 metru attālumā no aizdomīgās paketes vai ierīces. Nekavējoties vajadzētu izveidot norobežotu joslu ap bīstamo zonu, jo iestāstīt visiem garāmgājējiem, kāpēc nedrīkst doties tālāk, ir neiespējami.

Protams, šādā situācijā zināma daļa klātesošo kļūst par detektīviem un cenšas noskaidrot objekta īpašnieku, aizdomīgās personas identitāti. No tā nevar izvairīties, bet no tā vajadzētu atturēties visiem, kas draudzējas ar saprātu, – tiem vajadzētu nodarboties ar evakuāciju, uzzīmēt plānu, iespējami precīzi informēt policiju un sargāt sevi.

Atgriezīsimies pie situācijas, kad zvans vai īsziņa ir brīdinājusi, ka slimnīcā ir sprādzienbīstams priekšmets. Īpašu bīstamību šim paziņojumam piešķir kāda zvanītāja prasība, piemēram, sprādziens notiks, ja netiks atlaists kāds konkrēts ārsts vai ja kaut kur netiks novietota soma ar miljonu eiro. Katrs tālruņa drauds, rakstisks ziņojums papīra formā vai digitāli, kā arī jebkāda informācija ar citu saziņas līdzekli ar apgalvojumu, ka bumba ir ievietota, jāuztver nopietni, un nekavējoties jāveic izmeklēšana un precīza darbība.

Šajā brīdī neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcas vadības kopējie uzdevumi ir:

  • izglābt dzīvību pacientiem un personālam un mazināt iespējamās traumas;
  • pasargāt īpašumu no bojājumiem;
  • saglabāt personāla un struktūrvienību iespējami lielu darbspēju, kā arī uzticamību slimnīcai.

Vēsturiski informāciju par iespējami ievietotu spridzekli visbiežāk saņem telefona komutators, bet arī jebkurš darbinieks ar tiešu iezvanes ierīci var saņemt apdraudējumu, un pieredze liecina, ka bieži saņēmēja ir iestādes vadītāja sekretāre vai palīdze. “Teroristiem” nav nekas neparasts nodot telefonbrīdinājumu kādai organizācijai, kuru nav skāris sprādziendrauds, proti, trešajai pusei.

Jebkuram cilvēkam, kas saņem šādus draudus, vajadzētu:

  • pierakstīt tālruņa numuru, no kura zvans nācis;
  • mēģināt iegūt iespējami daudz informācijas par zvanītāju;
  • ierakstīt zvanu, ja tas ir iespējams;
  • uzdot šādus jautājumus: kur šobrīd ir bumba?; kad tā uzsprāgs?; kā tā izskatās?; kas tā par bumbu?; kas tai liks uzsprāgt?; vai jūs ievietojāt bumbu?; kāpēc tā darījāt?; ko jūs pārstāvat?; kā jūs sauc?; kāda ir jūsu adrese?; kāds ir jūsu tālruņa numurs?;
  • jāveic pieraksti par detaļām, ja var, pieraksta sarunu vārds vārdā;
  • jādara viss iespējami mierīgi, lai apkārtējiem nesāktos panika;
  • jāzvana policijai.

Pēdējos gados “teroristi” vairāk izmanto īsziņas vai paziņojumus sociālajos tīklos, izmantojot dažādus maldinošus e-pastus un segvārdus. Ir būtiski šo informāciju iespējami precīzāk nodot policijai un ļaut policijai izmantot jūsu digitālo ierīci, lai noskaidrotu sūtītāja identitāti vai iespējami plašu informāciju par vēsts sūtītāju.

Kas notika P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kad parādījās draudi par spridzekli slimnīcā?

Par spridzekli Paula Stradiņa slimnīcā vēstīja īsziņa internetā. Nav mans uzdevums analizēt, kam, kā un kad tika nosūtīta šī īsziņa, ar šo jautājumu šobrīd nodarbojas drošības dienesti, un jādomā, kāds par šo joku dabūs pavadīt dažus gadus slēgtās telpās. Katrā ziņā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) ziņu par to, ka P. Stradiņa slimnīcā radušies drošības riski (iespējams – ievietots spridzeklis), saņēma plkst. 14.20. Pēc četrām minūtēm – 14.24 notika arī Veselības ministrijas valsts sekretāres Dainas Mūrmanes-Umbraško un atvaļinājumā ārpus valsts robežām esošās NMPD direktores Lienes Cipules telefonsaruna. Tajā brīdī es biju darbā, specializētās brigādes sastāvā kopā ar ārsta palīgu šoferi atradāmies NMPD telpās P. Stradiņa slimnīcas teritorijā un ieradāmies notikumu epicentrā pēc pāris minūtēm – aptuveni 14.28. Kad mēs ieradāmies, Valsts policijas pārstāvji jau bija priekšā, un tūlīt pēc mums ieradās ugunsdzēsēji (glābēji) un pašvaldības policija. Ļoti drīz ieradās arī sapieri un nesprāgušās munīcijas iznīcināšanas speciālisti. Katrā ziņā visu dienestu atbildīgās personas ieradās desmit minūšu intervālā. Visi sabrauca klusiņām, nebija nekādas pārliecīgas signalizēšanas, bākuguņu un sirēnu.

Notikuma vietā P. Stradiņa slimnīcu pārstāvēja drošības daļas vadītājs. Situācijas vadību atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem uzņēmās Valsts policijas Rīgas reģiona Zemgales pārvaldes priekšnieks.

Mēģinājām izprast situāciju. Neviens īsti neapzinājās un nesaprata mērogu, kāds būs evakuācijai. Par situāciju ziņoju NMPD dežūrārstam.

Jau kopš 14.20 NMPD Operatīvās vadības centrs visus slimniekus pārvirzīja uz citām slimnīcām un nevienu neveda uz P. Stradiņa KUS.

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem un NMPD Ārkārtas situācijas vadības plānam notikuma vietā pildīju vadības ārsta funkcijas. Plkst. 15.06 tika pieņemts lēmums evakuēt slimnīcu. Tiesa, mūsu rīcībā nebija nekādas informācijas no slimnīcas – cik slimnīcā pacientu, kas būtu evakuējami, cik ir slimnieku ar īpašām vajadzībām (intubēti, hemodinamiski nestabili, kas var atrasties tikai NMPD mašīnā vai citā ārstniecības iestādē). Štābu izveidojām pie 32. korpusa uzņemšanas nodaļas. Es piedāvāju par evakuācijas ceļu izmantot 15. korpusa izeju (durvis). Lūdzu organizēt kustību – NMPD mašīnu iebraukšanu P. Stradiņa slimnīcā no Ventspils ielas, bet izbraukšanu – pa aleju uz vārtiem Pilsoņu ielā.

Lūdzu Valsts policijai slēgt kustību pa aleju virzienā uz Pilsoņu ielu. NMPD brigādes virzījām divās plūsmās – pa kreisi brigādes ar mākslīgās plaušu ventilācijas aparatūru, pa labi – brigādes bez šīs aparatūras.

Pašvaldības policija plānam uzreiz piekrita un uzreiz rīkojās, nodrošinot vienvirziena satiksmi. Jau plkst. 15.00 mūsu rīcībā bija 20 NMPD brigādes.

Plkst. 15.10 slimnīcā sāka skanēt trauksmes signāli ar lūgumu slimniekiem atstāt slimnīcu. Te sākās arī paralēla, slimnīcas neorganizēta cilvēku plūsma, jo visi, kas spēja pārvietoties paši vai nest savu radinieku, centās izkļūt no telpām. Lifti, pateicoties iedarbinātajai trauksmes sistēmai, nedarbojās. Izziņota skaļa trauksme parasti rada tieši šādu efektu – neorganizētu plūsmu –, un šī reize nebija izņēmums. Tas, protams, apgrūtināja darbu, jo cilvēku plūsma kļuva daudz intensīvāka par kontrolēto evakuāciju. Loģiski, pie pārņemšanas punktiem (pacientu nodošanas vietas NMPD) izveidojās zināms pudeles kakla efekts. Jāatzīst, panikas tomēr nebija. Neizpratne un apjukums gan.

Šeit noteikti jāmin viens no būtiskajiem mūsu sadarbības ar slimnīcu trūkumiem – no slimnīcas netika dota informācija par pacientu šķirošanas vietu vai vietām. Toties jau plkst. 15.05 mazajā laukumiņā pie 15. korpusa parādījās visai daudz pacientu un viņu radinieku (100 cilvēki), daļa pacientu tika izvesti uz slimnīcas gultām un nestuvēm – bez dokumentiem, bez diagnozēm un, diemžēl bez pavadošā medicīnas personāla. Jau pēc 5 minūtēm enerģiskākie radinieki un slimnieki sāka kliegt uz NMPD brigāžu speciālistiem, lai taču kaut ko sāk darīt, lai gan mēs kā vadības ārsti nebijām saņēmuši atļauju no augstākās situāciju pārvaldošās institūcijas, kādā kārtībā un veidā pacienti var tikt pārvietoti uz NMPD automašīnām transportēšanai. Pēc savas iniciatīvas 15.15 NMPD brigādes sāka ievietot mašīnās un pārvietot intubētos pacientus, saskaņojot to ar NMPD Operatīvās vadības centra speciāli norīkotajiem hospitalizāciju pārraugošajiem ārstiem. Tā kā pacientu centralizēta šķirošana nenotika, bet katra stacionāra nodaļa nodarbojās ar savu pacientu šķirošanu – vieglākie tika izrakstīti, smagākie sapakotitransportēšanai, laukumā pie 15. korpusa NMPD darbinieki šķiroja pacientus transportēšanai, izmantojot NMPD šķirošanas kartes un pielāgojot NMPD šķirošanas algoritmus. Slimnīcas personāls šķirošanā neiesaistījās, toties ik pēc mirkļa ieradās kāds nodaļas vadītājs ar jautājumu – kur viņam likt savus 20 pacientus. Tāpat atsevišķi ārsti mēģināja saviem pacientiem nodrošināt nokļūšanu citos stacionāros paši, vienojoties ar kolēģiem no citu slimnīcu nodaļām, tā veidojot zināmu VIP rindu, bet arī palielinot haosu.

Stundas laikā pēc pirmā trauksmes zvana NMPD jau bija noorganizējis 20 papildus brigādes, galvenokārt – smagāk slimo pacientu transportam.

Plkst. 16.00 notikumu vietā ieradās otra specializētā NMPD brigāde, un ārsts Viktors Gorovenko uzņēmās evakuācijas ārsta pienākumus. Kopš tā brīža komunikāciju ar dienestiem veicu es, bet komunikāciju ar slimnīcu – ārsts V. Gorovenko. Šajā laikā slimnīcā atradās 19 NMPD brigādes un 2 specializētās brigādes. Šī iespēja strādāt divatā ļoti atviegloja manu darbu un uzlaboja pacientu plūsmas loģistiku.

Komunikāciju ar slimnīcas vadību varētu uzskatīt par tādu, kam ir milzīgas izaugsmes perspektīvas. Atsevišķi slimnīcas speciālisti centās ievietot pacientus NMPD mašīnās bez saskaņošanas ar vadības ārstu un evakuācijas ārstu. Toties citi slimnīcas speciālisti palīdzēja veikt pacientu šķirošanu, tiesa, izmantojot NMPD kartes un algoritmus.

Ļoti enerģiski slimnīcas pārmeklēšanu ar dažādām metodēm visu šo laiku veica Valsts policija un specializētie dienesti. Tā operativitāte, ar kādu strādāja iekšlietu struktūras, ir apbrīnas vērta! Aptuveni plkst. 16.30 lielākā daļa telpu, kurās noris ārstniecības process, bija pārmeklētas, situācija jau bija nomierinājusies, un mēs kopīgi pieņēmām lēmumu smago pacientu evakuāciju uz citiem stacionāriem pārtraukt, bet veikt to pārvietošanu no nedrošajām zonām uz pārbaudītajām. Šajā laikā bija pārvesti 29 smagi, guloši pacienti, galvenokārt uz Austrumu KUS, TOS, Rīgas Dzemdību namu, kā arī uz Ogres, Jelgavas un Jūrmalas slimnīcām.

Plkst. 17.00 VUGD darbinieki izveidoja štābu, štābā no NMPD tika nozīmēts 599. brigādes ārsta palīgs. Šajā laikā no Rīgas satiksmes ieradās autobusi, kas būtu bijuši ļoti noderīgi jau krietni iepriekš, lai viņos izvietotu staigājošos pacientus un evakuētu pietiekami attālu (optimāli > 400 m no slimnīcas, kurā bija spridzināšanas draudi). Tomēr tas, ka tie tika noorganizēti, ir ļoti uzteicami, jo gadījumā, ja tomēr būtu jāveic pilna slimnīcas evakuācija, viņu loma būtu sevišķi būtiska, tostarp personāla nogādāšanai drošībā.

Aplūko arī šo

Brīdina par četrām sievietēm, kuras aplaupīja kādu pensionāru pāri

Sociālajā vietnē “Facebook” ievietots brīdinājums par kādu laupīšanu, kas notikusi Rundāles novadā. Šodien , ap …