Tieši.lv Tieši tas, kas vajadzīgs.
Kāda sieviete vārdā Anita savā Facebook profilā padalījās ar patiesi jauku stāstu, kuru ir prieks lasīt. Stāsts šoreiz ir par labiem cilvēkiem, par uzticēšanos un par to, ka labas lietas ir forši darīt. Anita raksta: BRĪNUMI NOTIEK vai Rīga-Talsi-Rīga. Šodien braucu uz Talsiem. Ar autobusu. Ļaudis vien daži un arī pa mazam gabaliņam tikai brauc. Iekāpj, izkāpj, iekāpj, izkāpj. Sēžu pirmajā beņķītī. Nu gandrīz vai šoferēju. Vēroju, domāju, vēroju… 1.sērija. Te iekāpj kāds onkulīc. Balts, sakopts, tirs, jauks, un ļoti, ļoti vecs… Izskatījās kā dieviņs, tikai bez bārdas. (Vēlāk izrādijās, ka 86 gadi) ”Līdz Talsiem, lūdzu”. Domāju, ka labi, ka cilvēks tik nopietnos gados, bet sava darīšana, savas domas un vajadzība… Braucam. Pēc km 20-30 onkulīc strauji pieceļas un saka šoferim: ”Apturiet, lūdzu, man jāizkāpj.” Nodomāju, nu re kā, kaut kas notika. Varbūt, ka slikti kļuva…”Man jāizkāpj, jo jāatgriežas mājās. Ceļam naudiņu paņēmu, bet iepirkumiem aizmirsu”. Saku: ”Nekāpiet laukā, es jums iedošu naudiņu.” (Kāpēc tā saku, nezinu.) Autobuss atkal uzņem ātrumu, onkulīc apsēžas man aiz muguras. Un nesaprot nemaz, kas te notiek. Jautāju, cik viņam vajag. “‘Kādus eiro 20 ”. Saku, labi. Un onkulīc saka, ka viņš tad atstās kafejnīcā man to naudiņu.. .”Kādā kafejnīcā?!” ” Nu tepat jau, Kalnupē.” ”Bet es no Rīgas esmu.” ”Bet kā tad es atdošu?Jūs jau manu brāļa dēlu Oskaru pazīstat?” ”Nē nepazīstu gan.” “Bet kad jūs atkal te brauksiet?” ”Šodien pat pēcpusdienā.” ”Es gan jau pēc stundas braukšu uz mājām un sagaidīšu Kalnupē visus autobusus, man jau mājas tepat”. ”Visus nevajag. Es piezvanīšu, kad izbraukšu no Talsiem.” Un onkulīc man izstāsta kā viņu sauc, bez problēmām nosauc savu tel. Nr, izstāsta, ka viņš brauc uz Talsiem pārtiku iepirkt, jo Oskars (kuru es nepazīstu) šobrīd aizbraucis uz ārzemēm un tāpēc viņam jābrauc ar autobusu pašam. Tā jau Oskars ar auto viņu vizinot, jo dzīvojot vienā mājā, kuru drupu veidā atdeva 90-ajos atpakaļ.
Tēva mājas… Bet kā viņš kafijas grauzdējamās iekārtas taisīja, ar tām i Maskavu apgādāja… Un māju uzcēla, labklājībā dzīvošana… Tuvojas Talsi. Man makā 50-nieks. Jautāju šoferim (kas pasīvi piedalās mūsu interesantajā komunikācijā), vai viņš man naudiņu var samainīt. Samaina. Onkulīts saka, vai tad nevar tomēr 30 eiro? Var. Sadalām godīgi- man 20, viņam 30. Abi kāpjam ārā un viņš nosaka: NU NOTIEK TAK BRĪNUMI! 1.sērijas beigas. Eju pa Talsiem un jūtos nevis stulbi, kas būtu tikai reāli, bet labi. (Kaut gan tas, ka jūtos labi, jau arī, droši vien, ir stulbi.) Talsi skaisti, saule, silts, smaržo… Nu varbūt nesmaržoja, bet man tā tikai likās. Viss sakopts. Tik sen nebiju kājām staigājusi pa savu bērnības pilsētu… Re, mana vectēva dzīvoklis. Tajā veikals. Re, zivju bode. Nē, tagad puķu veikals. Re… Un tad man tiek izrādīta Radošā Sēta. Jauna, skaista, pa lepno… Žēl, ka man jāsteidzas. Mani gaida citā pilsētas galā. Darīšanas savas nokārtoju, ārā līst un auksts! Pa kuru laiku vasara aizgāja? Pirms pāris stundām nudien vēl bija. Nu vasara. Jānopērk lietussargs. Gribēju lielu un krāsainu. Bija liels melns un mazs krāsains.Visur veikali. Visos dzīvokļos pirmajā un pat otrajā stāvā, kur nopirku lielu un mazliet nemelnu lietussargu, dodos uz autoostu. Tā gan gandrīz tāda, kā manā bērnībā. 2.sērija. Braucu un piezvanu onkulītim. Jā, telefons viņa. Saku, ka izbraucu tikos un tikos… Šoferim piekodinu, ka braucu līdz Rīgai, bet būtu labi, ja viņš pusceļā, tādā Kalnupē pieturētu varbūt uz mirkli… Man par sevi, protams, nāk smiekli. Bet onkulīc bija kā dieviņš taču. Pusceļš paskrēja ātri. Pietura. Un! Onkulīc ar maniem 30 eiro un milzu konfekškasti padusē. “Liels paldies”. NOTIEK BRĪNUMI. p.s. ja nu kāds te lasa no Kalnupes, tad pasveiciniet manu šodienas jauniegūto paziņu, jo mums abiem šodien brīnumaina diena. Un ne jau par 30 eiro stāsts, vai ne?
