Tieši.lv Tieši tas, kas vajadzīgs.
Reiz kāds cilvēks vakarā vēlu atgriezās mājās no darba, kā parasti noguris un nervozs. Viņu pie durvīm sagaidīja viņa piecgadīgais dēls.
– Tēti, var tev kaut ko pajautāt?
– Protams, kas noticis?
– Tēti, kāda ir tava alga, ko tu saņem par savu darbu?
– Tā nav tava darīšana! – sadusmojās tēvs. – Priekš kam tev tas jāzin!?
– Es tikai gribēju zināt. Lūdzu, pasaki, cik tu saņem stundā?
– Vispār, kādus 500. Un, kas?
– Tēti… – dēls paskatījās uz viņu nopietnām acīm. – Tēti, tu varēsi man aizdot 300?
– Tu man to jautāji tikai tāpēc, lai izdīktu man naudu kādai muļķīgai rotaļlietai? – viņš iesaucās. – Marš, gultā!… Kā var būt tads egoists! Es sūri grūti strādāju, piekūstu, bet tu man tādas muļķības jautā.
Zēns iegāja savā istabā un aizvēra durvis. Tēvs turpināja stāvēt priekšnamā un dusmoties par dēla jautājumu. “Kā viņš tā var, uzdot man jautājumus par manu algu un pēc tam vēl paprasīt naudu!”
Taču pēc brīža, kad dusmas norimās, viņš sāka domāt: “Varbūt puikam patiešām kaut kas svarīgs ir padomā. Dievs ar viņu. Tie trīs simti ir tāds nieks un viņš man vispār nekad naudu nav prasījis”.
Kad tēvs iegāja bērnistabā, dēls jau bija gultā.
– Dēliņ, tu vēl neguli? – viņš jautāja.
– Nē, tēti. Vienkārši domāju, – atbildēja zēns.
– Es laikam biju netaisnīgs un rupji tev atbildēju, piedod, – teica tēvs. – Man patiešām bija smaga diena un es vienkārši uzvilkos. Piedod! Lūk, nauda, kuru tu lūdzi.
Zēns piecēlās, paņēma naudu un pasmaidīja.
– Oi, tēti, paldies! – viņš priecīgi iesaucās. Tad pabāza roku zem spilvena un izvilka vēl dažas samīcītas banknotes. Tēvs, ieraudzījis, ka puikam ir nauda, atkal sadusmojās. Bet zēns salika visu naudu kopā un pārskaitīja. Tad nopietni paskatījas uz tēvu.
– Kāpēc tu man prasīji naudu, ja tev jau pašam tā ir? – tēvs noburkšķēja.
– Tāpec, ka man bija nepietiekami. Bet tagad man pietiek, – atbildēja zēns. – Tēti, te ir tieši 500. Var, es nopirkšu stundu tava laika? Lūdzu, atnāc rīt no darba nedaudz ātrāk, es ļoti gribu kopā ar tevi pavakariņot.
