Trīspadsmit lietas, kas vecākiem noteikti jāsaka saviem bērniem

Šo rakstu ir rakstījusi Sjūzana Džounsa un tas domāts audžuvecākiem, lai palīdzētu tiem izaudzināt laimīgas un harmoniskas personības. Viņa pati ir bijusi audžubērns un uz savas ādas izbaudījusi, kā tas ir, būt pieņemtajam bērnam ģimenē. Tāpēc tagad viņa strādā ar topošajiem audžuvecākiem un palīdz viņiem tikt galā ar problēmām, kas nāk līdz jau no bērnības. Jo daudzas kļūdas, ko pieļaujam kā vecāki un audzināšanas stils nāk no mūsu pašu bērnības, no tā, kā savulaik mūs audzināja mūsu vecāki. Bet noderīgs šis raksts būs visiem vecākiem. Tajā stāstīts par lietām, kuras mums neviens nemācīja (piemēram, pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir), par vārdiem, kurus dažreiz ar grūtībām spējam pateikt pat saviem bērniem (tu esi man ļoti svarīgs, es tevi mīlu). Bet tie ir tik svarīgi mūsu bērniem – kā pieņemtajiem, tā pašu radītajiem.

Trīspadsmit lietas, kuras man neteica audžuvecāki (bet kuras noteikti būtu mainījušas manu dzīvi) Ak, cik gan daudz mocību būtu gājušas secen, ja bērnībā būtu dzirdējusi sakām man šīs lietas! Kā jau visi audžubērni es zināju – es esmu kaut kāda NE tāda. Pat ja uzzinām, ka esam pieņemtie bērni pavisam agrā bērnībā, tas nepalīdz nogludināt atšķirīgo – mēs paši nespējam aprakstīt savas sajūtas.

Mēs nesaprotam, ko tas nozīmē – būt pieņemtajam bērnam. Šī nedzīstošā rēta paliek dziļi iekšienē un nedzīst, tā liek mums just aizdomas par to, ka neesam tādi kā vajag.

Mēs saprotam tikai to, ka “bilde neliekas kopā”. Mēs it kā esam ģimenes daļa un tajā pašā laikā jūtam, ka esam svešinieki no malas. Ziniet, kā mēdz būt: jūs skatāties pa logu un pēkšņi kāds jūs biedē, parādoties otrpus logam. Lūk šī sajūta ir mazliet līdzīga ar augšminēto. Biezais stikls ir kā nepārvarama siena. Ieraugi atspīdumu stiklā un pēkšņi saproti, ka no otras puses uz tevi skatās tavs paša atspulgs.

Cilvēks otrpus stiklam šķiet pazīstams, bet ne tik ļoti, lai ar atvieglojumu ieietu mājā, vai vēl vairāk – paliktu tajā.

Tā arī soļojam pa dzīvi: lūkojoties stikla atspulgā. Viss šķiet mazliet neskaidrs, bet kāpēc – nav saprotams. Mēs nespējam atslābināties. Un jo ilgāk mēs dzīvojam “aiz sienas” ar duļķainām lēcām uz acīm, jo vairāk vietas mūsu dvēselē aizņem šī nemiera sajūta. Cilvēki, kuri it kā bija gatavi mūs mīlēt, sāk no mums izvairīties un baidīties. Mēs esam it kā lieki ģimenē un tās locekļi neļauj mums par to aizmirst – un viss tikai tāpēc, ka viņi nespēj mūs saprast.

Lūk tas, ko diemžēl man neteica mani vecāki (un ko būtu vērts iegaumēt visiem vecākiem, īpaši – audžuvecākiem!)

• Es tevi mīlu! Viss pārējais ir nieki.
• Tas ko tu jūti ir ļoti svarīgi.
• Pietiek ar to, ka tu mums vienkārši esi.
• Jā, es dzirdu tevi, un mēģinu saprast, kā nu māku.
• Jā, tu neesi tāds kā citi – tāpat kā visi pārējie cilvēki! Pierodi.
• Tavs dzīves ceļš ir svarīgs.
• Tu pats arī esi svarīgs.
• Tavai balsij ir nozīme – neklusē.
• Personīgais viedoklis – tas ir normāli. Es tevi pieņemu.
• Ja kāds dara tev pāri, tā nav tava vaina.
• Tu esi svarīga manas dzīves daļa.
• Tu esi vērtīgs cilvēks.

Šis saraksts var šķist pārspīlēts, bet patiesībā tajā nav nekā īpaša. Vienīgais, kas tik tiešām ir svarīgi – tas viss jāsaka patiesi un no sirds. Jums pašam jābūt emocionāli noturīgam, jo tad jūs nenesat līdz savas bērnības problēmas un spējat adekvāti reaģēt uz bērna problēmām. Lūk tad jūs būsiet spējīgs uz patiesu līdzpārdzīvojumu un sapratni – īpašībām, kas nepieciešamas, lai izaudzinātu veselu, laimīgu un pilnvērtīgu personību, lai tas būtu audžubērns, vai jūs personīgā atvase. Pārējo viņi uzsūks paši, galvenais – esat viņiem līdzās.