Tuvība

Annas Kirjanovas apraksts par jūtām, kuras jūtam, ja blakus nav īstais cilvēks.

Ar mīļoto cilvēku ir labi pat pārpildītā vagonā. Var tuvāk piespiesties un sēdēt uz viena krēsla nav nekādu problēmu. Kas notiek apkārt, nav svarīgi.

Atsvešināšanās pazīmes.

Ar brīnišķīgu, labu, skaistu bet “ne savu” cilvēku pat greznā viesnīcā luksusa numurā kopā uzturēties grūti. Visas šī cilvēka rīcības mūs satrauc un kaitina. Krākšana, pat ja tā ir klusa, mutes skalošana pēc zobu mazgāšanas. Sēdēšanas poza un kāju likšana ne tur, kur vajag. Runāšana, klusēšana, tas viss šķiet maisa un traucē, ka nezinat kur likties. Šauri un nemājīgi.

Pat kopēja pastaiga ir kā traucēklis, šķiet šis cilvēks visu dara ne tā, kā jums liktos pieņemami.

Un noteikti arī “ne mūsu” cilvēks jūtas ne pārāk ērti. Kautrīgs un saguris. Bet tāpat pieklājīgi turpina, klusībā cerot, ka mocības drīz beigsies. Un nav nozīmes, kur mēs esam kopā – darba kabinetā, atpūtā.

Un šīs pašas neērtības mēs pat nepamanām, ja cilvēks blakus ir “mūsu cilvēks”. Un mēs “viņa cilvēks”. Un tā kopā mēs varētu doties visu dzīvi. Un dzīvot kopā… ilgi, ilgi. Tā ir sajūta, kad blakus ir “mūsu cilvēks”.