Home / Noderīgi / Katrs bērns atnāk savā laikā

Katrs bērns atnāk savā laikā

Tieši tad, kad vajag un tieši tāds, kāds vajadzīgs tieši jums.
Ja jums ir puisītis, tātad jums ir vajadzīgas tās dzīves mācībstundas un tās dzīves balvas, ko dod dēli. Ja meita – tātad tās, ko dod meitas.

Puisītis vai meitenīte, delveris vai vienpatis – tas ir tieši tas, kas jums vajadzīgs tieši tagad. Pieņemiet savu bērnu mācībstundas ar mīlestību un pateicību! Katram bērnam ir sava sūtība un sava misija!

Pazīstamais gruzīnu tautības pedagogs un zinātnieks Šalva Amonašvili ir vesela zinātnes virziena – humānās pedagoģijas autors, Maskavas pedagoģijas universitātes profesors. Viņš Vladivostokā novadīja semināru skolotājiem.

Šajā seminārā nerunāja par “mācību-audzināšanas procesu”. Tika pārrunāti daudz svarīgāki jautājumi. Amonašvili jautājumu nostādīja sekojoši: Kas ir bērns? Kas esam mēs – pieaugušie? Vai mums piemīt filosofisks skats uz bērnu? Kā mums dzīvot un komunicēt ar bērnu? Kāda ir skolotāja sūtība?

Turklāt viņš skolotājiem novadīja mācību stundu: “Slāvu ābeces noslēpumi”.
“Materiālistisks skats uz izglītību pazemo bērnu un pašu skolotāju” – ir pārliecināts profesors. Kāpēc? – par to mēs runājām pēc semināra.

– Tātad, kāpēc, Šalva Aleksandrovič? Dīvaini to dzirdēt no precīzo zinātņu pārstāvja.
– Tāpēc, ka ir vajadzīga paplašināta apziņa, spēja uztvert gan pasauli, gan kosmosu, mūsu likteni un arī tehniku no dvēseliski morālā skatu punkta. Materiālistiska apziņa nedod tādu redzējumu.

No Amonašvili lekcijas:
“Mēs nevaram pilnīgi noteikti zināt, vai reāli eksistē Augstākā pasaule, taču mēs varam pieņemt to, ka tā ir. Sauciet to, kā vēlaties – Dieva pasaule, Absolūts vai Augstākā saprāta pasaule.
Otrs pieņēmums: cilvēka Dvēsele ir kāda mūžīga, nezūdoša substance, kas tiecas uz pilnību, citas sūtības un uzdevuma tai nav. Un tikai mēs paši varam izvēlēties – pilnveidot vai sagraut savu Dvēseli.
Un trešais pieņēmums: mūsu zemes dzīve ir tikai īss Dvēseles ceļa gabaliņš. Mēs visi esam ceļinieki Visumā.
Jā, un neviens no šiem pieņēmumiem nav pierādāms, tiem var tikai noticēt. Taču tieši šīs idejas ir reliģiju, pasaules klasiskās literatūras un arī humānās pedagoģijas pamatā. Un, ja to pieņemt par pamatu, tad rodas filosofisks skats uz bērnu.

Kas viņš, bērns, ir? Nē, viņš nav nejaušība vai vecāku iegriba, bet gan mūsu dzīves parādība. Bērni šajā pasaulē nāk ar savu misiju, sūtību, katrs cilvēks nedaudz maina pasaules izskatu. Kā to mainīja Jēzus Kristus, Puškins vai Einšteins. Kāds teiks: protams, viņi taču bija ģēniji. Taču arī “mazajam cilvēkam” Arinai Rodionovnai bija sava misija.

Cilvēki dzimst viens otram, mēs palīdzam viens otram pacelties.
Un, lūk, ja skolotājs pret bērnu izturēsies no šādas pozīcijas, tad diez vai klasē izskanēs aizrādījumi, aizkaitinājums un niknums: “Tūlīt pat apklustiet! Ātri visi atver burtnīcas! Tu rīt bez mātes skolā nerādies!” Tāpēc, ka pedagoga uzdevums nav nav vienkārši iedot zināšanas (tas nemaz nav tik grūti), bet gan palīdzēt bērnam atrast savu sūtību, savu ceļu. Kā, ar kādām metodēm, instrumentiem? Un, lūk, šeit arī sākas skolotāja radošums”.

– Šalva Aleksandrovič, jūs apgalvojat, ka ikvienam cilvēkam ir sava sūtība. Atvainojiet, bet kāda tā ir teroristiem un slepkavām?
– Ja vadāmies no filosofiskiem uzskatiem, uz kuriem es arī balstos, cilvēks šajā pasaulē neienāk ar sliktiem nolūkiem. Viņā ir Dievs, ja vēlaties – Kosmoss. Jo, lai kā arī nebūtu, mēs esam atkarīgi no ļoti daudzām kosmiskām parādībām. Taču kaut kas var izkropļot cilvēka ceļu: kāds nepalīdzēja, laikā neatradās līdzās, nepateica galvenos, svarīgākos vārdus. Un tā rodas dzīves sūtības izkropļojumi. Jūs domājat, slikts cilvēks vēlas būt slikts? Daudzi vēlētos izpirkt savu vainu. Bet kāds tērē miljonus labdarībai, lai nopirktu sev indulgenci …

– Seminārā jūs parādījāt mācību stundu: pedagoga komunikāciju ar bērnu… Vai arī vecākiem pret bērniem jūs ieteiksiet izturēties, izejot no pozīcijas, ka tavs bērns atnācis šajā pasaulē ne ar tukšām rokām, bet ar savu misiju?
– Man ir savs viedoklis par audzināšanu ģimenē. Es arī esmu tēvs un vectētiņš. Kaut kad audzināja mūs, pēc tam mēs audzinājām savus bērnus kļūdu un izmēģinājumu ceļā…
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:

Aplūko arī šo

Kāpēc nevajag atzīmēt 40-to dzimšanas dienu? Ar ko šis ticējums ir saistīts un vai tam ticēt?

Ezotēriķi izskata, ka 40 gadu atzīme ir sava veida robežšķautne, kas apzīmē cilvēka enerģētikas pavājināšanos. …