Tieši.lv Tieši tas, kas vajadzīgs.
Teikšu galveno: ja vecāki vēlas uzlabot savu audzināšanas sistēmu ģimenē, pirmkārt, viņiem jāatsakās no jebkādas bērnu sodīšanas.
No jebkādas!
Jūs jautāsiet: ko darīt, ja bērns kaitē, ja viņš dara kaut ko sliktu? Ir dažādas pieejas, taču tās visas prasa ļoti lielu piepūli no vecāku puses. Ja jums reiz ir bērns, esiet, lūdzu, tik laipni, un atvēliet saviem bērniem savu laiku! Audziniet viņu nevis “uz pusi”, bet pastāvīgi. Tāpēc, ka tad, ja audzināsiet kā pagadās, tad neiztiksiet bez sodiem, jo mums taču nav laika, lai viņu nomierinātu, tāpēc vajag kā nākas iepērt, uzkliegt, aizliegt, sabārt. Taču, ja es atdodu lielu daļu savas Dvēseles bērna audzināšanai – diez vai tādi soda mēri būs vajadzīgi.
Tas gan nenozīmē, ka es neko no bērna nepieprasīšu, vienkārši saruna mums būs pavisam savādāka. Ja bērns izdara kaut ko sliktu, es uzstādu noteikumus: sarunāsim, lai mūsu dzīvē tā nebūtu.
Es sarunāju. Es vienojos.
Kā tikko viņš sāk darīt labu – es simtkārt viņu apbalvošu, lai viņš kļūtu stiprāks šajos centienos būt labam. Pat tad, ja viņš kaut vai pacentīsies izdarīt ko labu – es viņu slavēšu, apbrīnošu: lūk, dēls, tu kļūsti par vīrieti! Un tā – pastāvīgi.
Slavējiet savus bērnus. Mums jāpaceļ viņi viņu pašu acīs!
– Vienalga, bērns taču neizaugs bez delverībām …
– Protams, tajā skaitā arī tāpēc, ka viņā ir kaislīga “vēlme pieaugt” – tā ir ļoti spēcīga dabiska tieksme, kuras dēļ viņš būs spējīgs uz visu. Un pēkšņi dēls sāk smēķēt – tā viņš saprot pieaugšanu. Vēl jo vairāk tad, ja tēvs smēķē. Ka rīkoties? Aizliegt, norāt? Taču tad viņš zags cigaretes, naudu…. Viņš taču pieaug, visi smēķē, un arī viņam jāsmēķē.
Ir ļoti svarīgi, lai bērns pieaugtu, komunicējot ar vecākiem. Taču tad, ja notiek pastāvīgi strīdi un konflikti, rodas kurlums, kas mēdz būt ļoti daudzās ģimenēs: tēvs dzenā dēlu, tēvs kliedz uz dēlu…. Sanāk, ka tēvs neder pieaugšanai un komunikācijai, viņš nepieņem dēlu, un tad dēls pats atrod savu kompāniju, kur viņu pieņem.
Labāk, lai tēvs audzina dēlu kā brāli, saka viņam: “Dēls, tu jau esi pieaudzis. redzi, lūk, mana pēdējā cigarete, un tu vairs neredzēsi, ka es smēķēju”. Ja tēvs to izdarīs, viņš mīl savu bērnu, ja neizdarīs – tad tikai sevi mīl.
Ja bērns dara kaut ko sliktu – nevajag viņu rāt, labāk raudiet! Tēti, mamma, parādiet bērnam, ka jūs ciešat. Mammas asaras ir tūkstoškārt spēcīgāks līdzeklis, kā viņas roka, kad viņa per savu bērnu. Per, it kā, lai vedinātu uz labo, ar mīlestību per – tā bieži saka…. Taču tādu mīlestību bērns nekad nepieņems! Vardarbība neaudzina bērnu, bet gan apstādina tā attīstību. Atņem garīgo atbalstu. Bet pēc tam mēs, vecāki, paši būsim šokā …
– Kā pierunāt bērnu lasīt grāmatas?
– Vai tētis mājās lasa? Bērnam jāredz, ka vecāki lasa. Jāredz, ka viņi mīl grāmatas, ka saudzē tās. Un, kā tikko tēvam ir brīvs laiks, viņš nedzer alu, neskatās televizoru, bet ņem gudru grāmatu un lasa. Un arī mamma lasa.
Vai tad būs slikti, ja pirms miega mamma, vecmāmiņa vai tētis apsēdīsies blakus bērnam, pat pieaugušam bērnam, un izlasīs dažas lapas grāmatā: dēliņ, paklausies, lūdzu! Pasakas, kaut ko no Bībeles, vai kādu stāstu, lai viņš aizmieg, bet jūs turpiniet lasīt kādas 10-15 minūtes …
Bērns to uzsūc. Ja jūsu ģimenē ir vide, kurā daudz lasa – bērns iemīlēs grāmatas. Taču, redziet, tas vecākiem nav viegls ceļš.
Ne velti mēs sakām – mūsu bērni, mūsu prieks un mūsu asaras…
Autors: Marina Ivļeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
