Naudas nav

Bijušo postpadomju valstu kopīgās nelaimes nosaukums ir “NAUDAS NAV”.
“Mums tam nav naudas”, “Mēs to nevaram atļauties”, “Tas onkulis zog, bet mēs ar tēti esam godīgi”, “Liela nauda atnes vienas vienīgas nelaimes”…
Izaug pieaugušas tantes un onkuļi. Starp citu, biznesmeņi un biznesa lēdijas, kuri paši labi pelna, ar lielu daudzumu naudas, un vienalga tur – krūtīs ir sajūta, ka “naudas nav”.
Izaug gudrinieki un gudrinieces, kuri nezin kāpēc nevar pietiekami daudz nopelnīt. Un pēkšņi sazin no kurienes “uzkrīt” lielāka naudas summa – un viņi no tās pavisam fiksi un ātri atbrīvojas. Tūliņ, uz karstām pēdām notiek kāds ugunsgrēks, kaut kas applūst, kaut kas salūzt un visa šī “nejauši saņemtā”, ka viņi uzskata, nauda aiziet turp.

Kādā no apmācību grupām par naudu kāda meitene teica: “”un es domāju, tāda liela naudas summa, kā gan no tās ātrāk atbrīvoties?”. Grupa sāka smieties un trokšņot. Es pārjautāju: “atbrīvoties?” Viņa lielām, nesaprašanas pilnām acīm uz mani skatās un saka “es teicu – ieguldīt”. ” Nē, tu teici, atbrīvoties” – vienā balsī iesaucās visa grupa. Mēs visi redzējām, ka viņa patiešām sevi nedzirdēja, bet patiesībā neapzināti izpļāpājās.
Viņas dzimtas anamēzē ir gan represijas, gan padomju laiki, kad “kulakiem” visu atņēma, gan arī laiks, kad lielas naudas summas skaitījās bīstamas. Nauda ātri ir jāiztērē. Viņa šajā grupā atnāca risināt problēmu “nevaru sakrāt”.

Patiesībā stāsts par naudu vienmēr ir stāsts par drošību.
Vai ir droši atļauties labklājību, komfortu, citas iespējas, plašākas, kā lielākajai daļai sabiedrības? Bieži vien mani līdzpilsoņi man pārmet, kā gan es uzdrošinoties dejot un priecāties, kad valsts ir tādā grūtā situācijā.
Valsts, kurā par vērtību un varonību tiek uzskatīta izdzīvošana bleķa gultā ledusaukstā kamerā, protams, nekad ideoloģiskā līmenī neatzīs parasta sadzīviska komforta vērtību. Kad ir silti, nevis auksti, kad ir garšīgi, nevis “nu, tā”, kad ir patīkami nevis nepieciešami un smagi.
Kad labāk ir draudzēties, sadarboties, darīt abpusēji izdevīgas lietas, nevis karot, aizsargāties un turēt aizdomās. Tās ir ļoti mulļķīgas, pretīgas un bezjēdzīgas iemaņas – gribēt dejot, gribēt skaistu vannas istabu, gribēt naudu ceļojumiem un skaistam apģērbam, ne tikai ēdienam un idzīvošanai. Šīs iemaņas nav drošas – kāds atnāks un noteikti atņems.

Tos, kuri sevī nes šo nelabvēlīgo programmu par naudu, var atpazīt pēc sekojošā:
– Viņiem ir nauda “bērnišķīgiem tēriņiem”: ēdienam, somiņām, labākajā gadījumā kādām viedierīcēm, bet viņi tās visbiežāk pērk nevis par skaidru naudu, bet kredītā; tas ir kaut kas līdzīgs kā košļene un saldējums bērna dzīvē. Ko redz bērns, kad iet garām krāsainiem kārdinošiem saldumu stendiem? Viņš redz tādus brīnumainus krasainus papīrīšus, šokolādītes, mazas spēļmantiņas un tām iztērē visu savu kabatas naudu. Šai cilvēku kategorijai nauda pārsvarā gadījumu arī ir tāda pati vien kabatas nauda. Uzmanību, un tas nav atkarīgs no tā, cik liela ir viņu alga!!!!

– Viņi sevi neredz kā dārgas sadzīves tehnikas, dārgas mašīnas, laba remonta vai ekskluzīvu ceļojumu īpašniekus. Viņi nav tie, kuri iegulda naudu savā izglītībā vai bērnu izglītībā, taču bieži vien viņi ir tie, kuri dažkart pērk ļot dārgu ēdienu dārgā veikalā un tērē tam lielu naudu, līdz brīdim, kad ierauga milzīgu caurumu savā budžetā;

– Viņi neriskē tur, kur vajadzētu riskēt, viņi ir neparedzami. Viņi neieredz priekšapmaksu par pirkumiem un pasākumiem, kaut arī tas ir izdevīgi, tāpēc, ka “iespējams, pardomāšu”. Viņi ļoti uztraucas par to, vai oficiants gana labi pastrādājis, lai nopelnītu savu tējas naudu, bet speciālisti – pasniedzēji, ārsti – savu naudu. Viņi neredz nekādu ieguvumu no tā, ka labotu zobus labā klīnikā vai algotu labu, dārgu juristu un tieši uz to arī ekonomē, bet tai pašā laikā kredītā iegādājas dārgu aifonu vai mašīnu, kuras apkope viņiem nav pa kabatai.

– Kas attiecas uz lieliem pirkumiem – mašīnu, dzīvokli, māju, tad tā ir problēma. Uz treniņiem par naudu nāk pieauguši vīrieši, kuri jūtas pārak mazi tādam ienākumu un atbildības līmenim. Kā likums, gan sievietēm gan vīriešiem tas diezgan pārsteidzoši un skarbi ir saistīts ar neprasmi rūpēties par sevi – lai ziemā nebūtu auksti, lai apģērbs būtu gana silts un dzīvoklis komfortabls un labi iekārtots.

– Jebkurā dzīves situācijā, kas skar to ģimeni un pašus, viņus uztrauc tikai viens “cik tas maksā?” Un tas nav stāsts par merkantilismu. Pat ne par skaudību. Tas ir stāsts par trauksmi – vai es to varu atļauties? Un visbiežāk nosaukto summu viņi uztver ka pārāk lielu priekš sevis.

– Viņi nespēj saprast, cik tad patiesībā viņiem izmaksās jebkurš pirkums, attiecībā pret viņu resursiem. “Es nopirkšu RENO vietā BMV, tāpēc, ka tad es varēšu piebraukt pie kafejnīcas un cilvēki uz mani skatīsies”. Un nabags “velk” šo BMV un tas maksā ne tikai naudu, bet plus vēl trauksmi, dusmas, bailes, kas nopietni iedragā viņu psihiskos resursus.

– Viņiem ir ļoti grūti krāt. Priekš viņiem tie ir tik briesmīgi ierobežojumi, kurus viņi nespēj pārciest. Viņi ir impulsīvie pircēji. Tas ir kā bezogļhidrātu diēta, kad noraujies un ēd nevis kūciņu, bet pilnība aprij visu torti. Krāju-krāju, pati nezinu, kam krāju, bet pēkšņi skatlogā ieraudzīju “lietiņu”. Ļoti sagribējās! Ļoti! Un tur arī palika visi mani iekrājumi. Braucu uz mājām pēc naudas, braucu samaksāt depozītu, viss kaut kadā neprātā, iedomājoties sevi ar šo “lietiņu”, un bija tā, it kā būtu sākusies jauna dzīve. Patiesībā gribējas nevis to lietiņu, bet gribējās atlaist spriedzi.

Tie, kuriem ģimenē iedotas labas prasmes, kā apieties ar naudu, zin vienu labu formulu. Tas saucās “man ir pietiekami”.

Viņi stāsta vienmēr vienu un to pašu stāstu. Viņu ģimene ir pārdzīvojusi visdažādākos laikus, ir bijusi ļoti nabaga un ļoti bagāta. Un vienmēr šajā ģimenē bija kāds, parasti vecmāmiņa vai vectētiņš, kuri ļoti labi prata apieties ar naudu. Viņi teica: “paldies, mums vienmēr naudas pietiek”.
Un tas nebūt nenozīmē, ka šajā ģimenē ļoti labi pelnīja. Dažkārt ģimene ilgāku laiku bija badojusies un dzīvojusi nabadzīgi. Manā vīra ģimenē briesmīgajā pēckara laikā audzināja slimu bērnu, kuram tirgū pirka medu un sviestu. Nauda šīm lietām tika ilgi krāta un atlikta.
“Pietiekami” bija nepieciešamajam un nepieciešamais bija: pieklājīgs apģērbs; vest bērnu uz jūru, algot ārstus un skolotājus bērnam; krāt mašīnai un kooperatīvajam dzīvoklim.

Viena no meitenēm, kurai kā reiz bija šīs prasmes, kura prata gan iegādāties nekustamo īpašumu, gan ļoti gudri rīkoties ar ģimenes budžetu, ļoti brīnījās par jautājumu “Un, ko tad, ja man ļoti iepatīkas vēl viens zābaku pāris?”

Viņa atbildēja: “Man vienmēr gribas tieši tik, cik varu atļauties. Ja tā ir mana pēdējā nauda, ja tā ir nauda ne priekš zābakiem, ja šie zābaki neietilpst manos plānos – es tos negribu. Punkts!”
Zābaku viņai ir pietiekoši. Viņa prot laicīgi apstāties un prot pat nesākt, zinot visu par saviem resursiem.
Nelabvēlīgs ģimenes scenārijs ir tikai viens no faktoriem, kuru jūs paši varat izlabot ar savu psiholoģisko darbu. Otrs faktors ir – atliktās baudas prasme. Un arī to var trenēt savā pieaugušo cilvēku dzīvē.

Autors: praktizējoša psiholoģe Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots